Dūklavs: Labāk iestādīt un izaudzēt pašiem

Zemkopības ministrs JĀNIS DŪKLAVS intervijā “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Uldim Graudiņam vērtē situāciju lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī situācijas saasinājuma Ukrainā iespējamo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību.

..

– Jūs kā ministrs esat sācis laikā, kad lielās batālijas ar Eiropu par tiešmaksājumiem ir izcīnītas, jaunie spēles noteikumi ir izveidoti. Ja ne daži karsti debatējami jautājumi.

– Jā, sākot darbu, teicu, ka revolūciju netaisīšu. Lauku attīstības programmas dokumenti ir parakstīti. Divos jautājumos man bija cits – no priekšgājējas atšķirīgs viedoklis. Labojumi dokumentos jau ir veikti.

.

– Latvija nākamajā gadā būs ES prezidējošā valsts. Vai nebūs tā, ka, uzņemoties vadīt visu Eiropu, Latvija pati izskatīsies pēc grēcinieka. Ar to domājot neuzbūvētās mēslu krātuves. Kā tad vadīsim Eiropu, ja savās mājās ar šīm lietām netiekam galā?

– Par neuzbūvētajām mēslu krātuvēm varam runāt kā par neizpildītu solījumu. Es parasti tā nesalīdzinu, tomēr arī mūsu kaimiņvalstī Lietuvā, kas nesen bija ES prezidējošā valsts, nav uzbūvētas visas mēslu krātuves.

Samezglojumu ar mēslu krātuvēm Latvija ar ES atbalstu no SAPARD programmas sāka risināt 2000. gadā. Laika posmā līdz 2006. gadam kūtsmēslu glabātavas uzbūvēja 20 saimniecības. Ar Lauku attīstības programmā paredzēto atbalstu laika posmā no 2004. līdz 2013. gadam uzbūvēja 448 kūtsmēslu krātuves, vēl 112 krātuves patlaban būvē. Tātad krātuves ir uzbūvētas vien nedaudz vairāk kā 600 saimniecībās.

Saimnieki krātuvju būvniecību uzskatīja par vismazsvarīgāko darbu, iespējams, cerot, ka termiņu atkal pagarinās. Patlaban diskutējam, vai palielināt atbalsta intensitāti. Esam arī iecerējuši, ka modernizācijas projektos lopkopības nozarei tās saimniecības, kas nebūs uzbūvējušās mēslu krātuves, ES atbalstu citam mērķim, piemēram, traktora vai slaukšanas iekārtu pirkumam, saņemt nevarēs. Mūsuprāt, ferma bez kūtsmēslu krātuves nav uzskatāma par perspektīvu.

.

– Nākamajā gadā Latvijas prezidentūras laikā, visticamāk, pārsniegsim piena kvotu.

– Ir aplēses, ka kvotu varam pārsniegt par dažiem procentiem. Tie nav desmiti procentu. Tā ir gandrīz visu pienu ražojošo valstu problēma. Latvijai būtu izdevīgi, ja paaugstinātu bāzes tauku saturu, kas, mūsuprāt, ir noteikts pārāk zems. Mūsu piens ir treknāks nekā citās valstīs. Ja panāksim piena tauku procenta pārskatīšanu, tad mēs neko nepārsniegsim. Latvija arī uzskata, ka pēdējā kvotu gadā soda naudu par pārsniegšanu vajadzētu atcelt vai vismaz samazināt. Tomēr ir arī jāsaprot, ko valstij un visiem piena ražotājiem nozīmēs pāreja uz bezkvotu sistēmu. Runa ir par tā saucamo “vieglo nosēšanos”. Tirgus vienmēr noliek visu savās vietās.

.

– Vai arī pārliek no vienas vietas uz citu…

– Piekrītu. Ņemot vērā, ka mūsu kaimiņi Skandināvijas valstīs rūpīgi piestrādāja piena lopkopības nozarē, tostarp lielfermu būvniecībā, viņiem piena realizācijai tirgus ir ļoti nepieciešams, un viņi cītīgi gatavojas bezkvotu sistēmai. Mēs arī ļoti labus kompleksus esam sabūvējuši un modernizējuši fermas. Esam gājuši pareizajā virzienā, lai tirgus atvēršana nebūtu tik sāpīga.

.

– Kā iespējamā Krievijas tirgus aizvēršana un grūtības tirdzniecībā ar Ukrainu varētu ietekmēt Latviju?

– Uz šo jautājumu konkrētas atbildes patlaban nav nevienam. Manuprāt, viss būs atkarīgs no sarunām, kurās mēs neesam noteicēji. Patlaban Krievija tirdzniecībā ar Latviju neko nav bloķējusi un aizliegusi. Vislielāko eksportu uz Krieviju pēc alkoholiskajiem un bezalkoholiskajiem dzērieniem veido zivrūpniecības un piena pārstrādes nozares produkti. Latvijā patlaban vairāki uzņēmumi pieder Krievijas uzņēmējiem, tostarp Rīgas piena kombināts un citi.

.

– Tas nozīmē, ka, bloķējot tirdzniecību ar Krieviju, lielā mērā cietīs arī Krievijas uzņēmēji.

– Patlaban tā ir zīlēšana kafijas biezumos. Nezinām, vai robežas būs slēgtas un uz kādiem produktiem tas varētu attiekties. Mēs Zemkopības ministrijā esam sarēķinājuši četrus scenārijus, kas notiks zivju tirgus vai piena tirgus slēgšanas gadījumā. Arī to, kādas būs sekas visa Krievijas tirgus slēgšanai. Šādi aprēķini ir, tomēr par agru ir tos publiskot.

Ar Ukrainu Latvijas pārtikas produktu nozarei nenotiek pārāk intensīva tirdzniecība. Pēc dzērieniem vislielāko īpatsvaru tirdzniecībā veido zivrūpniecības produkti.

.

– Arī mūsu lauksaimniekiem Ukrainā pieder lielas zemes platības.

– Viņi darbojas hol­dingkompānijās, kur ir ieguldīts citu valstu naudas kapitāls. Viņi ir ļoti noraizējušies par situāciju Ukrainā.

.

– Par mežiem. Tautā nerimst uztraukums par to pārāk intensīvu ciršanu, par mežu platību samazinājumu, bet lauksaimnieki sauc – meži pārņem lauksaimniecības zemes. Kā jūs kā meža nozares pārraugs vērtējat situāciju meža nozarē?

– Mežu nav mazāk. Latvijā ir izveidota kārtība, ka ciršanas tāmi valsts mežos apstiprina valdība pēc Zemkopības ministrijas veiktajiem aprēķiniem. Divus gadus krīzes laikā tāmi palielināja. Pēc šā termiņa beigām tāmi iekļāva vecajā ciršanas apjomā. Patlaban ir uzkrāta arī pietiekami liela neaizskaramā krājas rezerve. Nav tā, ka neviens neko nerēķina, iet mežā un cērt labāko.

.

– Puse Latvijas mežu tomēr pieder privātīpašniekiem. Ārzemju, galvenokārt zviedru, lielajām kompānijām pieder aptuveni 15% privāto meža platību. Kā vērtējams šis fakts?

– Kā latvietim man nepatīk, ka kaimiņvalstu pensiju fondi tik daudz izpērk mūsu mežus. Šie fondi jau nepērk vien izstrādājamu mežu. Tie pērk jaunaudzes, apmežojamas meža platības. No vienas puses – labi, ka mežu kāds kopj un stāda nocirstajā vietā, ja pats bijušais īpašnieks to nevarēja paveikt. No otras puses – man daudz labāk patiktu, ja šo darbu veiktu Latvijas pensiju fondi. Naudas ienesīgums, valūtu kursi bankā mainās, tomēr mežs aug visu laiku, un krājas pieaugums ir stabils un zināms. Meža zemes pircēji zaudētāji nebūs nevienā gadījumā.

.

– Latvijas uzņēmumi pērk mežu, apvieno platības un tad pārdod ārzemniekiem. Radio reklāmā skan: “īstenie latvieši pērk mežu”.

– Līdzībās runājot, man, piemēram, nepatīk, ka ik dienu tik daudz svaigpiena aizved uz Lietuvu un tur pārdod. Gribētu, lai pienu nopirktu mūsu pārstrādes uzņēmumi, pārstrādātu to un eksportētu piena produktus. Tad Latvijā paliktu pievienotā vērtība. Ko darīt, ja Lietuvā maksā pāris centu vairāk? Tirgū to nevar ierobežot. Nevaram kā Krievija pateikt, piemēram, ka rītdien muitas nodoklis būs par 230% lielāks nekā šodien. Kaut atsevišķos gadījumos mums gribētos aizsargāt savu iekšējo tirgu.

.

– Kuru zemi patlaban var apmežot, kuru vajadzētu un kuru nevajadzētu ļaut apmežot?

– Latvijai koksne ir ļoti svarīga izejviela. Mums ir trīs stūrakmeņi: lauksaimniecība, meži un zivsaimniecība. Meži un lauksaimniecība vēl pavisam nesen veidoja aptuveni 36% lielu kopējā valsts eksporta īpatsvaru. Dižķibeles gados tas bija ļoti liels atspaids. Tolaik meža produktu eksporta vērtība pārsniedza vienu miljardu latu gadā.

Dziļāks jautājums ir, ko mēs eksportējam – izejvielu vai arī pārstrādes produktu? Labāk man patiktu, ka meža apsaimniekošanu veiktu mūsu cilvēki. Pircēji var apmežot to, ko ir nopirkuši.

.

– Vai ir labi apmežot meliorētu lauksaimniecības zemi?

– Patlaban ir atļauts apmežot lauksaimniecības zemi, tomēr mēs uzskatām – labu lauksaimniecības zemi labā lauksaimniecības stāvoklī apmežot nevajadzētu. Ja zeme ir privātīpašums, tad tā ir jātransformē, to izdarīt drīkst. Ja, piemēram, ir ,stāvs kalns, gravas un ar lopkopību nevar nodarboties, tad būtu jāapmežo, citādi zeme paliks neizmantota mūžīgi mūžos.

Labu lauksaimniecības zemi nevajadzētu apmežot, transformēt, īpaši to, kas attiecas uz meliorācijas sistēmām. Tomēr ar tām nav tik vienkārši. Pirms 20 gadiem izveidotajām meliorācijas sistēmām virsū aug krūmi. Ja meliorācijas sistēma ir beigusi pildīt savu uzdevumu, tad varētu izskatīt jautājumu par turpmāko zemes izmantošanas veidu.

.

– Tātad aizliegumu apmežot meliorētas zemes negatavojat?

– Tāda aizlieguma nav un, manuprāt, nevajag. Ja ir ekspertu vērtējums, ar to vajadzētu pietikt, lai saprastu, vai meliorācijas sistēma ir atjaunojama.

.

– Jūsu ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols nosaucis skaitli – 150 000 hektāru – tā ir tiktāl aizlaistā zeme, kas vairs nav lauksaimniecības, bet vēl nav meža zeme. Vai tiek domāts par šādu zemju rekultivēšanu?

– Noteikti ir domāts. Šo jautājumu vajadzēja izvirzīt lauku atbalsta pasākumu apspriešanas laikā, nevis divas nedēļas pirms Lauku atbalsta programmas sūtīšanas Eiropas Komisijai.­ Atbalsta nosacījumus tolaik varēja iestrādāt dokumentos. Patlaban dokumentus jau izskata Eiropas Komisija. Ja visā programmā sāk cilāt vienu, otro un trešo jautājumu, tad jāsāk viss no gala. Turklāt nav pareizi, ka par visu būtu nauda jāprasa Eiropas Savienībai vai valstij. Nevajadzētu nonākt līdz situācijai, kad četru krūmu puduru izplēšanai divu dienu laikā ar vienu traktoru jāraksta ES projekts. Cita lieta – ja, piemēram, laukā ir ieaudzis valsts mežs.

.

– Vai likumos nav “sprauga”, ja jau lauksaimniecības zemē sāk audzēt ātraudzīgas enerģētiskās kultūras?

– Ātraudzīgo kultūru audzēšana nav īsti lauksaimniecība, kaut ierakstīta pie tās kultūrām. Šīs kultūras vajadzētu audzēt lauksaimniecības kultūrām nepiemērotās vietās. Ja augsnes auglība ir mazāka par 25 ballēm, tad ar lauksaimniecību labi nesokas.

.

– Ir saimnieki, kuri audzē kukurūzu. Ne jau lopbarībai, bet biomasai. Tā ir enerģētiskā kultūra, kas, par nelaimi, ir ienesīgāka nekā pārtikas kultūras.

– Varu piekrist, ka tāda problēma ir. Kad noteica obligāto prasību par kūtsmēslu izmantošanu biogāzes stacijās, tad kukurūza tik vajadzīga vairs nav. Saimniecību, kas atbalsta programmas sākumā uzķēra kukurūzas iespēju un sagatavoja projektus, kur nosacījums bioreaktora darbībai ir kukurūza, nav daudz. Absolūtais vairākums biogāzes staciju darbināšanā izmanto vismaz 80% kūtsmēslu. Šie saimnieki pelna ar elektrības ražošanu, nevis ar kukurūzas audzēšanu. Agrāk valsts dotācijas bija par šerpu, tas nebija pareizi. Patlaban Ekonomikas ministrija īsteno pasākumus šās nozares pārāk lielās subsidēšanas samazinājumam.

Ja enerģijas ražošanā izmanto kūtsmēslus, tad ir jāskatās arī ekoloģiskā puse. Ja, piemēram, ir cūku komplekss ar 25 000 cūku vai govju komplekss ar 3000 slaucamo govju, tad bez biogāzes stacijas tur noslīks mēslos. Reaktors šajā gadījumā ir vienīgais risinājums, un tas ir atbalstāms.

.

– Vai no jauna būvētajām biomasas stacijām vēl ir iespēja saņemt trīskāršo atbalstu?

– Nav tādas iespējas. Un arī tie saimnieki, kas, iesniedzot projektu, solīja, piemēram, izmantot 80% kūtsmēslus, bet īstenībā reaktorā ber vien kukurūzu, ļoti riskē. Viņi nav izpildījuši projekta nosacījumus, par ko saņemta ES un valsts nauda. Vienā brīdī saņemto atbalsta naudu viņiem var pieprasīt atmaksāt.

.

– Saeimā ar lauksaimniecības zemi saistītie likumprojekti sāk apaugt ar negaidītiem un Zemkopības ministrijā neizvērtētiem priekšlikumiem. Piemēram, par zemnieku saimniecības lieluma ierobežošanu. Uz cik lielu saimniecību jāorientējas?

– Tas ir lauksaimniecības stratēģijas jautājums. Zemnieku saeimas konferencē informēja par Francijas un citu valstu modeli. Tā ir desmitiem gadu korekti ievērota stratēģija. Mēs neesam stingri savu prioritāti nosaukuši. Francijā prefektūrām, kas mums ir pašvaldības, ir ļoti lielas tiesības lauksaimniecības zemes izmantošanā. Zemnieku saimniecības lielumam varētu būt “griesti”, tomēr tiem ir jābūt saprātīgiem.

.

– Vai būtu jāveido ģimenes saimniecības? Ko tādā gadījumā darīt ar bijušajiem kolhoziem, patlaban paju sabiedrībām, kas apsaimnieko tūkstošiem hektāru zemes?

– Es nedomāju, ka pareizi būtu katram paju sabiedrības dalībniekam atdalīt, piemēram, 200 hekt­ārus no kopējā īpašuma. Nezinu, vai saimniecības lielumam vajadzētu būt līdz 6000 vai 2000 hekt­āriem. Izturos ļoti piesardzīgi pret šiem Saeimas komisijā nosauktajiem skaitļiem. “Griestiem” nevajadzētu būt arī 200 hekt­āriem zemes. Diskutējams arī ir jautājums, kas tad ir ģimenes saimniecība.

.

– Saimniecība, kas var iztikt bez pastāvīgā līgtā darbaspēka?

– Salīdzināsim, piemēram, ģimeni ar vienu un ar četriem dēliem, kas darbojas saimniecībā. Es domāju, ka 1000 hektāru ir maz, bet 5000 – 6000 hektāru izklausās diezgan daudz. Pret ierobežojumiem man konceptuālu iebilžu nav.

.

Avots: Latvijas avīze

Autori: Ivars Bušmanis un Uldis Graudiņš

Latvijas avīze