Ja nebūsim vienoti, nebūsim vispār

Šodien, 30.maijā, Latvijas piensaimnieki pašā Rīgas sirdī, Doma laukumā plkst. 16.00 rīko protesta akciju – no četrām piena mašīnām dala pienu iedzīvotājiem nogaršošanai un līdzņemšanai. Lauksaimnieki tādējādi protestē pret valdības tuvredzību lauksaimniecības nozares virzīšanā un Eiropas nevienlīdzīgajiem nosacījumiem Latvijas lauksaimniecībai. Par lauksaimnieku samilzušajām problēmām saruna ar Zemnieku saeimas priekšsēdētāju Juri Lazdiņu, kas publicēta 30. maija laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

  • Piena lopkopēji Rīgas centrā, Doma laukumā, dala pienu. Ko zemnieki vēlas pānākt ar to?

    Zemkopības ministrs līdz šim ir daudz runājis, solījis. Solījis visiem. Taču mēs gribētu redzēt aktīvu un konstruktīvu darbību ikdienā.

    Tagad, dzēšot ugunsgrēku, ir izdarītas vairākas svarīgas lietas. Pirmkārt – atrasti naudas resursi daļējai kredītprocentu dzēšanai lauksaimniekiem. Otrkārt – atcelti ierobežojumi tam daudzumam piena, ko saimniecība drīkst iztirgot tiešajā tirdzniecībā. Tagad katra saimniecība “pa taisno” pircējiem var pārdot neierobežotu daudzumu piena. Treškārt – tiek pārskatīta akcīzes nodokļa atmaksas kārtība.

    Tie ir labi darbi. Taču diemžēl tikai tagad, kad nozare jau novesta līdz krīzei un lauksaimnieki – līdz gatavībai streikot -, tikai tad Mārtiņš Roze ķēries pie darba.

    Es gribētu, lai arī solījumi atbalstīt kooperāciju no ministra un no valdības vadītāja puses nepaliktu tikai vārdi, lai tie kļūtu par reāliem darbiem. Ir bijuši solījumi un saukļi, taču reālie pasākumi, lai atbalstītu kooperāciju, bijuši ļoti pieticīgi.

    Šī zemnieku protesta akcija pierāda, ka viņi var panākt lietas tad, ja ir vienoti. Katra saimniecība par sevi – tas nav nekas. Kooperatīvās sabiedrības strādā un meklē jaunus eksporta tirgus. Viņiem ir nepieciešams valsts atbalsts augstākajā līmenī. Tas arī būtu labākais piena krīzes risinājums – finanšu un mārketinga metodes, lai ar kooperāciju uzlabotu tirgus situāciju.

    Pārstrādes uzņēmumi patlaban lauž līgumus ar mazajām saimniecībām. Piena savākšanas transporta izdevumi vidēji ir divi santīmi no litra. Jādomā shēma, kā segt transporta cenu par piena savākšanu no mazajām, nomaļajām saimniecībām.

  • Kā jūs vērtējat draudus, ka saimniecības bankrotēs, izstāsies no tirgus?

    Piena lopkopībā krīzi visi nepārvarēs. Jāatceras – Latvijā 94 procentos no visām saimniecībām ir līdz piecām govīm, un tās saražo 37 procentus no kopējā piena patēriņa. Protams, ja šīs saimniecības savu darbību pārtrauc, atveras tirgus niša. Taču tad šīm saimniecībām, cilvēkiem ir jāatrod jauni ienākumu avoti. Un tādā gadījumā Mārtiņš Roze zaudētu daudz vēlētāju balsu un dabūtu kārtīgi trūkties.

    Lauksaimniecības produkcijas tirgus kā jebkurš tirgus iet augšā un lejā. Tas ir normāli, ja cenas ceļas un krīt. Visās nozarēs. Plānošanai jābūt tādai, lai arī, cenām krītot, saglabātos stabilitāte, lai saimniecības varētu izdzīvot un turpināt strādāt. Lai nevajadzētu runāt par krīzi. Pienam – tagad, gaļai – jau sen.

  • Zemkopības ministrs jau ir aicinājis piensaimniekus pārdomāt, vai nevajadzētu audzēt ābolus vai aitas. Kā vērtējat šādus ierosinājumus?

    Tā varētu teikt kāds no lauksaimniecības ļoti tālu stāvošs cilvēks, bet ne jau ministrs. Šādi izteikumi liecina par vienaldzību pret nozari. Šie vārdi nozīmē, ka nav bijusi mērķtiecīgi izstrādāta lauksaimniecības politika un kā tāda arī netiek realizēta. Zemkopības ministrija ir veicinājusi šādu, sadrumstalotu piensaimniecības sektora attīstību – daudz mazu saimniecību ar dažām govīm. Tagad, pēc trim gadiem pateikt – jums vajadzētu mainīt nodarbošanos… Kurš atbildēs par naudu, kas ieguldīta nozarē un gala rezultātā būs – izšķērdēta? Kādam par to atbildība ir jāuzņemas.

  • Lauksaimnieki jau ilgi Eiropas Komisijai pārmet par netaisnīgu lauksaimniecības atbalsta politiku. Zemkopības ministrs Briselē Latvijai prasījis atbalsta maksājumu izlīdzināšanu ar citām Eiropas Savienības valstīm, tomēr saņēmis negatīvu atbildi.

    Tas ir labs jautājums – cik tālu tā ir Eiropas Komisijas politika un kur jau sākas pašas Latvijas puses vaina par to, ka mūsu zemniekiem ir vismazākie atbalsta maksājumi. Kādi ir darbi, kā strādā Latvijas pārstāvji Briselē? Kā veicam sarunas? Mums ir bažas, ka ministrs nav izmantojis visas iespējas, lai aizstāvētu savus zemniekus, savu valsti.

    Es gribu runāt arī par birokrātiju. Tik daudz papīru un prasību, kas jāpilda Latvijas zemniekiem, – tas nav cilvēcīgi. Turklāt liela daļa šo prasību tapušas tepat, pie mums. Aizmirstot, ka lauksaimniekam ir vispirms jāstrādā laukā, fermā. Mēs Zemnieku saeimā mēģinājām apkopot visus dokumentus, kas zemniekiem jāaizpilda. Mūs kontrolē 15 institūcijas, katra ar savām formām, reģistriem, žurnāliem, papīru kaudzēm. Mēs slīgstam papīros. Kāpēc?

  • Vai saskatāt iespēju Latvijai neizdevīgo maksājumu sadalījumu Eiropā mainīt?

    Mums uz to uzstājīgi jātiecas. Nevienlīdzīgi maksājumi ir tirgus kropļošana – vecajās dalībvalstīs lauksaimnieki saņem vidēji trīsreiz vairāk. Toreiz, kad mēs stājāmies Eiropas Savienībā, atbalsta “aploksne” Latvijai tika rēķināta pēc tā laika bilances. Eiropa bija gatava mums palīdzēt. Taču šajos gados Latvijā ļoti audzis iekšprodukts, ir audzis ražošanas sektors, tie vairs nav salīdzināmi skaitļi! Ja aploksni izdala “uz galvām”, mums ir vismazāk un nevienlīdzīgais atbalsts kropļo tirgu, protams.

  • Kādu prognozējat šo vasaru? Pagājušogad daudzās saimniecībās trūka darbaspēka.

    Celtniecība ir sabremzējusies. Tagad, kad Latvijā algas cēlušās, arī Īrijas braukšana beigusies. Pie mums, kooperatīvās sabiedrības “Latraps” Elejas iecirknī, tagad pieci cilvēki nedēļā nāk pieteikties darbā. Ja lauksaimniecību uztver kā biznesu, ne tikai kā dzīvesveidu, tad darbs šajā jomā ir pievilcīgs, tajā skaitā arī jauniešiem. Cits jautājums ir par to, cik sagatavoti darbam ar moderno lauksaimniecības tehniku ir skolu beidzēji.

  • Saimniecībās pērk jaunāko tehniku, modernizē savu ražošanu…

    Jā, tas mums ir jādara, jo tikai tā mēs varam konkurēt vienotajā Eiropas tirgū. Pēdējā laikā viens no kļūdainajiem politiskajiem lēmumiem bija neatbalstīt visus projektus Lauku attīstības programmas modernizācijas atbalsta pasākumā. Neizmantot tos finanšu līdzekļus, kas ir Latvijas rīcībā, taupīt tos uz 2013. gadu – tas ir tas pats, kas noguldīt naudu depozītā uz 4 procentiem gadā pie 15 procentu lielas gada inflācijas. Tas ir nepareizs lēmums.

    Taču Latvijā ir stipri lauksaimnieki. Arī ar vismazāko atbalstu visā Eiropā mūsējie strādā labi un attīsta savu ražošanu, savas saimniecības.