Jāražo vairāk. Par spīti krīzei

ZSA direktores Ritas Sīles raksts 2. aprīļa “Latvijas Avīzē”

Līdz 2030.gadam jādubulto saražotās pārtikas apjoms, lai nodrošinātu pasaulē augošo pieprasījumu pēc pārtikas. Tas jāpanāk, neskatoties uz klimata pārmaiņu radīto ūdens trūkumu un to, ka aizvien lielākas platības lauksaimnieciskajai ražošanai vairs nebūs piemērotas.

Tā pagājušā trešdienā Briselē lauksaimniecības uzņēmuma „Syngenta” un Eiropas Zemes īpašnieku organizācijas kopīgi organizētā forumā par lauksaimniecības nākotni sprieda vairāk kā divi simti Eiropas lauksaimniecības sektora līderu – politikas veidotāji, lauksaimnieki, zinātnieki, vides aizstāvji un nozares pakalpojumu sniedzēji. Krīze ir negatīvi ietekmējusi lauksaimniecību un pārtikas ražošanu ne tikai Latvijā, bet arī pārējās valstīs. 2007. un 2008.gada optimismu nomainījusi trauksme – produkcijas realizācijas cenas ir kritušas, pašizmaksa saglabājusies augsta, tā rezultātā arī faktiskie ieņēmumi Eiropas Savienības saimniecībās ir mazinājušies, un smagākā situācija ir tieši piena ražošanas sektorā. Krīzes dēļ darbību, iespējams, pārtrauks saimniecības, kas normālos apstākļos turpinātu strādāt. Un tieši Latviju krīze ir skārusi vissmagāk visā Eiropas Savienībā.
Jauno ekonomisko apstākļu dēļ šajā forumā bija jau pavisam citi politiskie uzstādījumi, kā līdzīgos pasākumos iepriekšējos gados dzirdētā Eiropas orientācija uz ražošanas apjoma samazināšanu un vides aizsardzību. Šobrīd tiek skaļi deklarēts, ka neskatoties uz krīzi, augstajām Eiropas ražošanas prasībām un ieņēmumu kritumu, ir jākāpina ražošana, un jāražo iespējami efektīvi, izmantojot jaunākās tehnoloģijas. Foruma dalībnieki runāja, ka pagaidām produkcijas ražošanā neizmantotā lauksaimniecības zeme efektīvi jāapstrādā ne tikai Eiropā, bet arī Krievijā, Ukrainā un Kazahijā. Šīs radikālās pārmaiņas politiskajos uzstādījumos ir izraisījusi ekonomiskā krīze, un pazīmes liecina, ka tā būs smagāka nekā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Lielā depresija. Vissmagāk cieš nabadzīgākās, īpaši – jaunattīstības valstis. Un nu Eiropu pārņēmušas bailes no sekām – masveidīgas migrācijas un sociālajiem nemieriem Eiropā, kas Savienību varētu piemeklēt jau tuvākajos piecos gados, ja jaunattīstības valstīs netiks nodrošināta pārtika un dzeramais ūdens. Reālu mehānismu, kā Eiropas Savienības ražotājiem līdzēt situācijā, kad ražot ir finansiāli neizdevīgi, taču pieprasījums pēc pārtikas aug, trūkst. Eiropas Savienības lauksaimniecības komisāres Mariannas Fišeres–Bēlas piedāvātās receptes izejai no krīzes – lauksaimniecības atbalsta maksājumu atdalīšana no ražošanas un finansējums, lai gatavotos klimata izmaiņu radītām problēmām – cerības uz reāliem uzlabojumiem nedod. Pat Latvijas pārtikas ražotājiem tik būtiskajā jautājumā par lauksaimniecības tiešo maksājumu apjoma izlīdzināšanu dalībvalstu starpā nākotne joprojām ir miglā tīta. „Nākamos 18 mēnešos Kopējās lauksaimniecības politikas reforma jāpieņem Eiropas Parlamentā, lai to ieviestu no 2014.gada 1.janvāra. Ir spiediens no jaunajām dalībvalstīm par maksājumu izlīdzināšanu. Mēs izvērtēsim, vai jautājumu iekļaut darba kārtībā. Vēl nekas nav nolemts,” tā komisāre Fišere–Bēla.
Foruma dalībnieku diskusijas liecina, ka nākamie astoņpadsmit mēneši būs izšķirīgi arī turpmākajai lauksaimniecības nākotnei Latvijā. Mūsu saimniecības turpinās saņemt vairākus simtus Eiro mazāku atbalstu par hektāru kā vidēji Eiropā, un tām būs šādos apstākļos jāpārdzīvo ekonomiskās krīzes gadi. Ja notiktu atbalsta līmeņa izlīdzināšana, mēs būtu visnotaļ konkurētspējīgi, un varētu izmantot tirgus situāciju atbilstoši pasaulē augošajam pieprasījumam pēc pārtikas. Taču krīzes situācijā krietna daļa no šobrīd strādājošām Latvijas saimniecībām vienlīdzību nesošo reformu tā arī nesagaidīs. Pie tam māc bažas, ka maksājumu izlīdzināšana tā arī netiks panākta un no 2014.gada īstenota, kaut mūsu Zemkopības ministrija sola pie tā cītīgi strādāt.
Nevienlīdzīgie atbalsta maksājumi Eiropas Savienībā nav vienīgais drauds Latvijas produkcijas konkurētspējai. Diskusija par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) apliecināja, ka krīze var nest arī citus Latvijai nevēlamus pavērsienus. ES lauksaimniecības komisāre pauda gatavību iepriekš nebijušiem kompromisiem ĢMO jautājumos, aicinot būt racionāliem, orientēties uz zinātnes atzinumiem un izmantot ĢMO radīto pievienoto vērtību: „Ja ĢMO ir priekšrocības, tās ir jāliek lietā. Mēs nevaram būt svētāki par pāvestu.” Latvijā audzē kvalitatīvu, videi draudzīgu produkciju, un tā var būt mūsu priekšrocība, konkurējot starptautiskajā tirgū. Latvijā ne saimnieki, ne patērētāji ģenētiski modificētu lauksaimniecību neatbalsta. Taču, ja visā Eiropā notiks politikas maiņa uz atbalstu ĢMO, arī mūsu lauksaimnieki būs spiesti pieņemt lēmumus par tādu kultūru audzēšanu, kas ir pretrunā ar zemnieku personisko pārliecību. Neskatoties uz plaši pazīstamā biologa Colina Tudga raksturojumu, ka ĢMO audzēšana ir kā peldēšana duļķainā ūdenī, un Eiropas Komisijas Vides, lauksaimniecības, meža un augsnes vienības vadītāja Mihaela Hamella atzinumu, ka jau šobrīd notiek nozīmīgākās vides pārmaiņas kopš dinozauru bojāejas, māc bažas, ka Eiropas Savienībā gaidāma tālāka ĢMO ieviešana audzēšanā un patēriņā.
Prognozējot lauksaimniecības produkcijas cenu attīstību, foruma eksperti apliecināja, ka nākotnē gaidāms cenu pieaugums ar straujām, iepriekš grūti prognozējamām svārstībām, ko izraisītu spekulācijas biržās līdzīgi, kā tas bija 2007./2008.gada sezonā. Lauksaimniekiem arīdzan tika dots uzmundrinošs norādījums no komisāres Fišeres-Bēlas, ka atšķirībā no citiem uzņēmējdarbības veidiem lauksaimniecības sektors ir krietni labākā situācijā, jo produkcijas noiets ir garantēts pat tagad – krīzes apstākļos. Ir jāražo, jo cilvēki vienmēr gribēs ēst, arī šodien, nevis tad, kad valstis izies no ekonomiskās krīzes. Tādēļ lauksaimniecība uzskatāma par drošu uzņēmējdarbību, un tas jāpatur prātā baņķieriem. Tomēr Latvijas lauksaimniecībā tuvākos mēnešos slīcēju glābšana, liekas, paliek pašu slīcēju rokās. Katram pašam saimniecībā rūpīgi jārēķina, vai ražošana būs izdevīga, un jāpieņem lēmums, vai to turpināt. Jāsaprot, ka vairāk papildus palīdzības krīzē no malas nebūs, ne no Eiropas Savienības, nedz arī Latvijas valsts puses.