Jauno lauksaimnieku konkursa „Senču aicinājums 2012” dalībnieki

Pārpublicēts no žurnāla Agro Tops

Sajūtot senču aicinājumu

“Ja neveicas, saku: šī spēle norakstāma, sākam nākamo…”


22 gadus veco Ingaru Roni konkursam Senču aicinājums pieteica Jauno zemnieku klubs – kā perspektīvu, par sevi pārliecinātu jaunu cilvēku, kurš savā saimniecībā sevi redz arī pēc vairākiem gadiem. Ingars ir agronoms ar specializāciju uzņēmējdarbībā.

Zemnieku saimniecības Kokles un Kraujas atrodas Dobeles novada Bikstu pagastā un  specializējušās piena lopkopībā un graudkopībā. Tās nav gluži jaunas, jo darbojas jau kopš 1992. gada, kad ganāmpulkā bija 40 slaucamu govju un apsaimniekojamā zeme – ap 100 ha. Par pajām tolaik varēja dabūt arī tehniku, tāpēc Ingara ģimene uzreiz varēja sākt strādāt. Patlaban saimniecībā bez ģimenes locekļiem vēl tiek nodarbināti astoņi cilvēki.

Šobrīd saimniecības laukos iesēti 170 ha kviešu un 20 ha rapšu; plānoti arī kādi 20 ha vasaras miežu. Apmēram pusi no izaudzētās ražas izmanto lopbarībai, puse tiek  nodota kooperatīvam Latraps, jo viena saimniecība ir šā kooperatīva biedrs. Šāgada labā raža pierādījusi, ka saimniecības kaltēšanas jaudas ir nepietiekamas. Bija lauki, kur novāktas 6 t/ha kviešu, ap 2 t/ha rapšu. Lopbarībai audzē arī 30 ha kukurūzas. Vēl ir vēlme iesēt zālājus.

Nesen uzcelta jauna ferma 150 govīm, un nākotnes plāni esot lieli. Pagaidām ganāmpulkā ir 120 slaucamas govis, pamatā – melnraibās, un izslaukums vidēji no govs ir ap 6 tūkst. litru gadā. Govis tiek slauktas divreiz dienā skujiņas tipa slaukšanas iekārtā.

Pienu saimnieki nodod Tukuma pienam. Ar šo sadarbību Ingars apmierināts – šobrīd par pienu tiek maksāts ap 20 sant./litrā.

Govis laiž ganībās. Pagaidām izslaukumi neesot tik lieli, lai tas neatmaksātos, jo ganībās zāle katru dienu esot citāda. Piebarošanai izmanto rapšu raušus, mikroelementus. Rupjo lopbarību gatavo paši, skābbarību liek tranšejās. Patlaban ēdienkarti govīm sastāda konsultants, lai gan ilgu laiku saimniecībā konsultanta nebija – paši sastādīja barības devas un veica skābbarības analīzes. Pērn pamēģināja kukurūzai likt klāt konservantu, bet neesot bijis nekādas atšķirības – tikai finansiāli bijis dārgāk.

Vecajā kūtī govis tiek turētas piesieti, jaunajā – nepiesieti. Savas priekšrocības esot arī nepiesietajai govju turēšanai – tad katrai govij individuāli varot iedot barību, kamēr nepiesietajā variantā grūtāk izsekot, ko un cik katra govs apēd. Piesietās turēšanas kūtī katru govi vieglāk kontrolēt, redzēt, kā tā izskatās, vai nav kādas vainas. Piesietajā govi faktiski ierauga tikai slaukšanas laikā. Bet govīm, protams, labāk patīkot nepiesietais turēšanas veids.

ES fondu nauda izmantota lauksaimniecības tehnikas iegādei. Iecienītākais tehnikas zīmols – John Deere.

Automehāniķis ar hobiju – lauksaimniecība


Andrejs Dadzītis (26 gadi) nodarbojas ar augkopību Auces novada Vītiņu pagastā un  konkursam sevi pieteicis pats. Viņam gan vēl nav izveidota tāda kārtīga zemnieku saimniecība un arī apstrādājamās zemes nav daudz – tikai 23 ha, taču azarts strādāt ir ļoti liels, tāpat kā gandarījums par padarīto.

Andreja īpašumā zemes ir tieši tik, cik tēvam piederējis, – ap 4 ha. Pārējā tiek nomāta. Lauksaimniecību Andrejs vairāk uzskata par hobiju, jo viņa specialitāte ir auto mehāniķis. Lauksaimniecības zināšanas viņš esot guvis pārsvarā no žurnāla Agro Tops.

Kviešu raža Andreja laukā šogad bijusi 5,5 t/ha, miežu – vairāk nekā 3 t/ha. Un viņam tā bijusi ceturtā raža. Pirmajā gadā gandrīz visa raža aizgājusi lopbarībai, lai gan birums bijis dāsns – ap 7 t/ha. Taču proteīns pievīlis – bijis tikai 10,7–11. Nākamajā gadā jau sanākusi pārtikas 2. grupa, bet šogad jau visi graudi aizgājuši kā pirmās grupas, kaut birums bijis mazāks. Toties proteīns – 14. Arī nokult izdevies bez liela mitruma procenta – ap 16%. Graudu glabāšanai Andrejs nomā klēti.

Darbus veicot abi ar tēvu, vienīgi sezonas karstumā, siena laikā, kāds atnākot palīgā, jo ar kaimiņu saimniecībām esot labas attiecības. Kuļ paši ar savu kombainu. Andrejam piederot pat divi kombaini: viena vēl no padomju laikiem palikusi Ņiva ejošā kārtībā, otrs – 1984. gada 120 ZS John Deere ar 4,4 m hederu. Traktors – 80 ZS belaruss. Šajā saimniekošanā viss sācies ar padomju laiku mantojumu. Visa tehnika esot lietota, pirkta par pašu naudu, jo no kredītiem baidoties. Ir doma par bezaršanas tehnoloģijas ieviešanu.

Andrejs atzīst, ka no 20 ha bizness tomēr nesanākot – tikai dzīvesveids. Tāpēc, ja viņš derēšot zemes kreditēšanas programmai, esot doma no pašvaldības atpirkt kādu zemes īpašumu, jo lielākā daļa zemes no pašvaldības arī tiekot nomāta.

Andrejs: “Kad laikapstākļi pavisam slikti, ienāk prātā doma – iešu atpakaļ uz servisu un likšu mieru lauksaimniecībai, bet tas ātri pāriet, īpaši, kad raža novākta…”

Draugos ar tehniku


Ventu Levicu (21 gads) konkursam Senču aicinājums pieteica kāda privātpersona. Zemnieku saimniecība Siņķi, kas atrodas Jelgavas novada Glūdās, nav dzimtas īpašums – Venta ģimene te saimniekot sākusi no nulles. Patlaban kopumā tiek apsaimniekots vairāk nekā 500 ha zemes, no tiem īpašumā esot apmēram puse. Pagaidām Vents saimnieko kopā ar vecākiem, nodarbinot vēl četrus cilvēkus.

Saimniecības specializācija ir graudkopība. Pārsvarā audzē ziemas kviešus, mazāk – miežus, rapšus, nedaudz arī zirņus. Šogad kviešu raža bijusi ap 6 t/ha. Tā kā graudu kalte ir pašiem sava, problēmu ar kaltēšanu nebija. Novācot ražu, esot ķēruši labākos laika apstākļus, tāpēc mitrums bijis normas robežās – ap 16%.

Graudu realizēšanā Siņķiem ir ilgstoša sadarbība ar Dobeles dzirnavnieku, ar ko noslēgti līgumi arī par graudu glabāšanu.

Saimniecības tehnikas parks ir diezgan iespaidīgs – pārsvarā firmas Claas tehnika. Tās apkalpošanā sadarbojas ar Konekesko un ar šā uzņēmuma piedāvāto servisu esot  apmierināti. Lielākā daļa tehnikas pirkta, izmantojot ES projektu finansējumu.

Zemes apstrādē jau vairākus gadus izmanto bezaršanas tehnoloģiju un apgalvo, ka nav problēmu ne ar nezālēm, ne slimībām, ne ražas zudumiem. Vismaz līdz šim laukus nav bijis vajadzības pārart. Visādam gadījumam gan esot saglabāts viens 1998. gadā pirkts arkls.

Īpašu paplašināšanās iespēju saimniecībai neesot, jo brīva zeme tuvākajā apkārtnē gandrīz nav pieejama, lai gan maksājot ļoti dārgi – pat līdz 2,5–3 tūkstošiem latu par ha. Arī nomas maksa tuvojas 100 latiem par hektāru.

Darbs saimniecībā Ventam patīkot, un arī turpmākajos gados viņš sevi redz tajā strādājam.

Mērķis – lielas ražas un skaisti augļi

26 gadus veco Māri Šnickovski konkursam pieteica Jauno zemnieku klubs. Saimniecība Klīves atrodas Jelgavas novada Elejas pagastā. Tā esot mantota no vectēva – pirms kara viņam piederējuši 140 ha zemes, bet Māra tēvam izdevies atpakaļ īpašumā dabūt tikai 80 ha. Iznācis tā, ka pārējos apsaimnieko kaimiņš…

Saimniekot sākuši 1991. gadā, un pagaidām saimniecībā darbojas visa ģimene.   Klīves specializējušās graudaugu un bišu augu audzēšanā, kā arī augļkopībā. Ir ap 40 bišu saimju.

Augļu dārzu esot sākuši stādīt pamazām, un tagad tas ir vairāk nekā 10 ha liels. Pastāvīgi nodarbina piecus cilvēkus, ogu vākšanas laikā – vairāk.

Ābeļdārzā ir dažādas rudens un ziemas šķirnes – gan vietējās, gan ārzemju, kas šogad devušas ļoti labu ražu. Bet no 3 ha lielā ķiršu dārza reiz izdevies novākt rekordražu – 9 t/ha. Vēl no ogulājiem tiek audzētas 2 ha jāņogas, 3 ha upenes, 1 ha avenes; ir arī ērkšķogas un vīnogas, kas augot labi, bet ražu tā īsti neizdodas novākt, jo ogas parasti apēdot talcinieki…

Ogas pārsvarā tiek tirgotas Rīgas centrāltirgus nakts tirgū, kur ierodas pārpircēji arī no citiem tirgiem, piemēram, Lietuvas.

Bumbierus Šnickovsku ģimene audzē atbilstoši pieprasījumam, jo ziemā tie mēdzot izsalt. Dārzā aug arī tā sauktie nākotnes augi – antioksidants plūškoks, smiltsērkšķi, irbenes u. c.

Augļu dārza izveidē Klīves konsultē Augļkopības institūta vadošie speciālisti – Edgars Rubauskis, Māra Skrīvele, un, kā saka Māris, Dobeles skola faktiski esot apgūta. Saimniecībā bieži tiek rīkoti mācību semināri, dārzā tiek izmēģināta dažādu augu aizsardzības līdzekļu efektivitāte – pret bumbieru un ābeļu kraupi, laputīm. Izmēģināti tiek arī vēl apgrozībā nelaisti preparāti.

Pirms diviem gadiem Māris pabeidzis augstskolu un izvirzījis mērķi: sasniegt lielas ražas un labu augļu kvalitāti. Mērķis esot sasniegts – āboli izauguši ļoti skaisti un lieli, tie piedalīšoties arī konkursā par lielāko un skaistāko ābolu. Tādus varot izaudzēt, ja pavasarī ir labi izgriezts vainags un veikta pareiza mēslošana – caur lapām. Šim nolūkam gan vajadzīgs ventilācijas tipa smidzinātājs, kas spēj smidzināt pietiekamā augstumā.

Lielākus ienākumus saimniecībai tomēr dodot graudi. Lauki tiek arti, jo tā esot vieglāk cīnīties ar slimībām. Un to, ko varot ietaupīt ar bezaršanu, pēc tam esot jāiztērē ķimikālijās. Ziemas kvieši iesēti ap 45 ha, rapši – 22 ha. Māris smej, ka Klīves esot viena no mazākajām graudkopības saimniecībām Zemgalē. Šāgada ražas: rapšiem – ap 4,5 t/ha, kviešiem – 6–7 t/ha. Graudus nodod Latraps, kas atrodas faktiski kaimiņos. Pašiem ir krievu ražojuma rotācijas tipa kalte, kurā kā kurināmo izmantojot gan malku, gan ābeļdārzā izgrieztos zarus.

Kaut grūtāk, bet bioloģiski

Uldis Žagata (27 gadi) ir Ilūkstes novada Bebrenes pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības Krauklīši īpašnieks. Konkursam Senču aicinājums viņu pieteikusi māsa, jo uzskata, ka brālis ar savu darbošanos saimniecībā to esot pelnījis. Jau no 16 gadu vecuma Uldis palīdzējis mammai saimniecībā, bet ar traktoru sācis braukt jau 13 gado. Ulda specialitāte – grāmatvedis, bet esot apguvis arī agronomijas un lopkopības pamatus. Saimniekot viņš grib tikai bioloģiski, lai gan tas neesot viegli.

Saimniecību trīsdesmitajos gados būvējuši Ulda vecvecāki. Tad bijuši tikai 20 ha zemes, un tikpat bijis arī tad, kad to atjaunojuši pēc neatkarības atgūšanas. Vēlāk zeme gan piepirkta klāt, gan nomāta. Patlaban Krauklīšos kopumā apsaimnieko ap 90 ha zemes, no tiem īpašumā ir apmēram trešdaļa. Pateicoties tam, ka jau piekto gadu gādā barību Dvietes palienes savvaļas govīm un zirgiem, saimniecībai ir tiesības šajās pļavās pļaut sienu. Kopējā palieņu platība ir ap 100 ha, un divos aplokos tur dzīvo ap 200 savvaļas lopu.

Saimniecībā ir ap 100 aitu liels ganāmpulks – Latvijas tumšgalves. To paredzēts atsvaidzināt ar Dorperas šķirnes aunu – šī šķirne dodot vairāk gaļas, mazāk vilnas. Aitas tiek audzētas gaļai, ko vislabāk esot realizēt tirgū. Intereses par vilnu cilvēkiem tikpat kā nav, tāpēc tā tiek izmantota ēku siltināšanai.

Ir 24 slaucamās sarkanraibās govis, jo Uldis uzskatot, ka ar tām esot mazāk problēmu nekā ar melnraibajām. Pienu pārdodot SIA Preiļi. Bijusi vēlme sadarboties ar Trikātu, bet, uzzinājuši, ka no turienes piens tālāk ceļojot uz Lietuvu, izvēlējās Preiļus.

Tehnikas pirkšanai izmantots ES projektu finansējums, piemēram, pērnruden nopirkts firmas Claas grābeklis, esot doma pirkt jaunu presi. Šobrīd tiek būvēta tehnikas novietne. Tehnikas parkā ir arī daudz vecas un lietotas tehnikas – Massey Ferguson un T40 traktori, Volvo kombains, ar kuru gan paši novāc ražu, gan palīdz kaimiņiem. Pateicoties nesen iegādātajam kompaktoram, ir lauki, kuros pēc aparšanas uzreiz var sēt, bet esot vajadzība pēc jauna arkla.

Saimniecībā 30 ha platībā audzē arī graudaugus: no ziemājiem – tritikāli, no vasarājiem – auzas. Pamatā – lopbarībai. Kviešus neaudzējot melnplaukas dēļ, jo bioloģiskām metodēm no tās grūti tikt vaļā. Ražas palielināšanai daļu auzu lauka smidzinājuši ar vircu, eksperimentējuši arī ar nātru piedevām, bet no nezālēm ļaujot izvairīties augu seka: ziemāji, vasarāji, zālājs – tā piecu gadu ciklā.

Tā kā ienesīgākā tomēr esot piena lopkopība, perspektīvā tiek plānots palielināt piena govju ganāmpulku un kā jaunu nozari ieviest gaļas liellopus. Esot doma arī par mājražošanu – vīna un ievārījuma ražošanu gan no pašaudzētiem, gan mežā vāktiem augļiem un ogām. Tūristu vidū tie esot ļoti pieprasīti, īpaši no mežā lasītām ogām – zemenēm, avenēm, lācenēm, mellenēm. Tās uzskatot par eksotiskām. Vīnu savukārt gatavošot no ērkšķogām, upenēm, jāņogām un meža ogām. Vīnam tiek audzētas arī vīnogas, esot ielikts pat ķirbju vīns. Bet saimniecības augļudārzs izveidojies, piepērkot klāt zemi kopā ar vecajām mājām, kurām apkārt parasti auguši arī augļu koki.

Ar saimniecības pienesumu vajadzētu apgādāt ģimeni

Jāni Mūrmani (31 gads) konkursam esot pieteikusi sieva, kuras dzimtas īpašumā Ogres novada Meņģeles pagastā izveidota zemnieku saimniecība Murķīši. Jāņa specialitāte ir lauku uzņēmējdarbība, bet pieredze saimniekošanā gūta, piecus gadus strādājot gan par traktoristu, gan pārvaldnieku zemnieku saimniecībā Vecsiljāņi.

Šobrīd saimnieku īpašumā esot ap 13 ha zemes, vēl 120 ha tiekot nomāti. Nomas līgumi sagādājot lielas raizes – ne tik daudz cenas celšanās ziņā, bet liekot bažīties par to iespējamo anulēšanu. Līgumi gan slēgti uz 5–10 gadiem, bet tiem neesot nekāda juridiska spēka.

Saimniecības specializācija ir gan gaļas liellopu audzēšana, gan graudkopība. Pirmās grūsnās 20 teles nopirktas 2005. gada septembrī, no tā brīža arī sākusies Jāņa un viņa sievas patstāvīgā saimniekošana Murķīšos.

Patlaban tiek būvēta jauna kūts 50 gaļas šķirnes govīm. Izcīnīt kredītu šim projektam nemaz nav bijis viegli, bet esot izdevies. Pagaidām ganāmpulkā ir 18 dažādu šķirņu gaļas govis – šarolē, herefordi, limuzīni, sīmentāles, angusi…

Bullīšus pārdodot izsoļu namā. Vislabāk tos realizēt līdz gada vecumam, kad tie sasniedz līdz 300 kg. Par tiem gan diezgan aktīvi interesējoties arī turku uzpircēji, bet pieredze apliecinājusi, ka turki nav tie uzticamākie pircēji.

No graudaugiem pārsvarā tiek audzēti mieži; rudenī 25 ha platībā iesēta tritikāle. Bijusi doma arī par kviešiem, bet graudaugus parasti stipri izpostot mežacūkas.  Nepilnu hektāru kartupeļu vēl varot atļauties apvilkt ar elektrisko ganu, bet 15 un vairāk hektāru lielus graudaugu laukus gan nosargāt ir problemātiski.

Jaunākā tehnika, kas pirkta, izmantojot ES finansējumu, ir grābeklis, rituļu ietinējs, prese, Valtra traktors.

Saimniecība vēl neesot tik liela un ienesīga, lai tikai ar tās pienesumu vien varētu normāli apgādāt ģimeni. Tāpēc Jāņa sieva vēl strādājot algotu darbu citur, bet ar saimniecības darbiem pārsvarā galā tiekot Jānis pats. Tomēr nākotnes plānos ietilpst mērķis pacelt saimniecību vismaz tādā līmenī, lai ģimenes uzturēšanai nopelnīto līdzekļu pietiktu un nebūtu jāmeklē papildu iztikas avoti.

Par veselīgu un laimīgu dzīvi laukos

Jānis Vaivars (26 gadi) ir zemnieku saimniecības Ragāres vadītājs un īpašnieks Skrīveru novada Skrīveru pagastā.

Pabeidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti, Jānis gribēja izveidot kaut ko savu, lai gan deviņdesmito gadu sākumā, kad ģimene pārcēlās uz Skrīveriem, vieta, kur izveidotas Ragāres, izskatījās pagalam pamesta un nekopta, vietējie to pat dēvējuši par bada kalnu. Bet, izrādās, šeit viss aug griezdamies!

Pēc universitātes Jānis nolēmis specializēties dārzkopības zinībās un devies uz Bulduru dārzkopības skolu. Savas saimniecības izveidē lieti noderējušas arī vecvecāku zināšanas gan augu aizsardzībā, gan augkopībā un dārzkopībā. Piemēram, Jāņa vecmamma ir agronomijas doktore, kura mūža lielāko daļu veltījusi ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu pētīšanai, bet vēlāk tam esot atmetusi ar roku un pievērsusies zāļu tējām…

Ragāres specializējušās dažādu garšaugu, ārstniecības augu un tēju audzēšanā. Hektāra platībā te aug vairāk nekā 100 veidu šo augu – kaķumētra, lupstājs, vērmeles, zeltsakne, piparmētra, Amerikas kalnu mētra, balzama biškrēsliņš, salvija, eļļasrutks u. c. Tos sējot, tiek ievērota augu seka. Pagaidām ar visu procesu – no stādīšanas un audzēšanas līdz kaltēšanai un fasēšanai – galā tiek pats Jānis, piepalīdzot ģimenes locekļiem. Tātad – četri cilvēki. Paplašināšanās gadījumā gan būšot jādomā par papildspēkiem.

Augu kaltēšanai ir speciālas kaltes. Sezonā tiek sakaltēts ap 400 kg dažādu garšaugu un tēju. Fasēšana esot tikai roku darbs. Pamatā produkcija tiek realizēta ekoveikaliņos un tirdziņos Rīgā, nedaudz arī Kurzemes pusē un Vidzemē. Daudz ir korporatīvo pasūtījumu, piemēram, uzņēmumu darbinieku dāvanām dažādos svētkos, tāpat ir privātie pasūtījumi, kurus gan esot jāveic vismaz divus trīs mēnešus uz priekšu, citādi tos esot grūti izpildīt. Dāvanām klienti parasti izvēloties dažādu tēju maisījumus, mazāk – garšvielas. Esot arī daži interesenti ārvalstīs, bet pagaidām pie šā iespējamo klientu loka strādāts netiek, jo esot grūti apmierināt vietējo tirgu.

Jaunākais produkts esot ātrās zupiņas no žāvētiem dārzeņiem: sīpoliem, burkāniem, bietēm, selerijām utt. Turpmāk arī esot plānots vairāk pievērsties garšvielu audzēšanai, jo tām vajag mazāk platības. Tēju biznesā šobrīd esot liela konkurence, bet garšaugi pārsvarā tiekot importēti, tāpēc to audzēšana izskatoties perspektīvāka.

Saimniecībā ir arī hektāru liels augļukoku un ogulāju dārzs, kā arī 1,5 ha dabisko pļavu un ganību.

Ragāres ir bioloģiskā saimniecība, kurā regulāri notiek arī dažādi mācību semināri gan par netradicionālo augu audzēšanu, gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un laimīgu dzīvi laukos.

Jānis teic, ka šobrīd ar šo biznesu varot izdzīvot, bet ne vairāk. Par kādu lielāku pelnīšanu vēl runāt esot pāragri.

Nākotnes plānos – gaļas liellopi

Nauris Reinhards (22 gadi) saimnieko Pārgaujas novada Straupes pagastā, kur ir viņa dzimtās mājas. Nauris beidzis LLU Lauksaimniecības fakultāti un uzskata, ka viņa pieredze lauksaimniecībā jau mērāma astoņu gadu garumā. 2009. gadā Nauris izmantoja jaunajiem zemniekiem paredzēto finansējumu un pusi vecāku saimniecības Eicēni izveidoja kā savējo, nosaucot to – Agro virpulis. Jaunā saimnieka īpašumā šobrīd ir 33 ha zemes, vēl 4 ha Nauris nomā.

Saimniecība Agro virpulis, tāpat kā Naura vecāku saimniecība, ir specializējusies dārzeņu un graudaugu bioloģiskā audzēšanā. Graudaugi – vasaras kvieši, zirņauzas un griķi – tiek audzēti 8 ha platībā un šobrīd pārsvarā tiek izmantoti lopbarībai. 4 ha platībā tiek audzēti kartupeļi, bet 1,5 ha – kāposti, burkāni, sīpoli un sarkanās bietes. Dārzeņi pārsvarā tiek realizēti Rīgas kafejnīcās, un pagaidām šīs kultūras saimniecībā ir visvairāk pelnošās.

Naura nākotnes plānos ir izveidot gaļas liellopu ganāmpulku, un jau šobrīd ir nopirktas sešas dažādu krustojumu teles. Saimniecībā pieejama novietne, kurā pēc remonta varētu turēt 40 dzīvnieku. Tā kā Nauris pievērsies gaļas liellopu nozarei, daļa zemes platību ir apsēta ar zālājiem, lai gan šim nolūkam Nauris cer izmantot kādus 12 ha no vecāku zemes.

Jaunais saimnieks arī izmantojis Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, iegādājoties tehniku – traktoru, piekabi, dārzeņu rindstarpu frēzi un vālotāju.

Fakts, ka turpmākajos gados fondu naudas varētu nebūt, Nauri nebiedē. Viņš uzskata, ka arī ar paša nopelnītajiem līdzekļiem varēs sagādāt saimniecībai nepieciešamo. Tikai – lēnāk un apdomīgāk.

Ar domu par precīzo lauksaimniecību

Eduarda Šmita (38 gadi) saimniecība Pīlādži atrodas Saldus novada Lutriņu pagastā un ir specializējusies graudkopībā. Vieta, kur šobrīd ir Edvarda saimniecība, vēl 2001. gadā bijusi gluži neapsaimniekota. Viņš sāka ar 0,3 ha privatizēšanu, lai vispār varētu kaut ko uz šīs zemes izveidot. Pirmais objekts – 2002. gadā par SAPARD līdzekļiem uzceltā graudu kalte, kuras ražība ir 4 tonnas stundā. Šajā sezonā kalte ļāvusi diennaktī izkaltēt divas trīs porcijas graudu, no kurām katrā ir 16 tonnas. Kaltes kurināšanai izmanto dabas gāzi, kas ir lētāka nekā dīzeļdegviela.

Graudu uzglabāšanas jaudu gan pašam pietrūkstot, tāpēc sezonas laikā tos ved tieši uz ostu – graudu realizācija notiek caur kooperatīvu Latraps. Pašam vest uz ostu esot izdevīgāk, jo katra graudu pārkraušana maksājot naudu. Saimniecībā uz vietas glabāt var apmēram 500 t graudu, bet ziemā šo novietni izmanto tehnikas uzglabāšanai.

Šogad vidējā kviešu raža bijusi 5,7 t/ha; vasaras rapšiem – 1,5 t/ha. Ziemāju platības: 240 ha kviešu, ap 100 ha rapšu. Šosezon sācis audzēt lopbarības pupas – 0,6 ha, nākotnē pupu sējplatības domāts palielināt līdz 15 ha, jo sākta sadarbība ar Saldus labību.

Visi graudi tiekot nokulti ar vienu kombainu, lai gan saimniecībā esot divi – otru izmantojot pakalpojumu sniegšanai. Kombainu jauda – 375 un 300 ZS. Kuļamā platība – 450–470 ha. Tālākais lauks atrodas 20 km attālumā. Sezonā pastāvīgi saimniecībā nodarbināti trīs cilvēki, ir arī daži praktikanti. Esošā tehnika un darbaspēks ļautu apsaimniekot vismaz 600 ha, bet apkārtnē ir problēmas iegādāties zemi, taču Edvards iespēju robežās to dara.

Tehnikas pirkšanai pārsvarā izmantots ES finansējums. 2007. gadā izmantojis nacionālās subsīdijas, iegādājoties Horsch sējmašīnu, miglotāju un grāvmalu pļaujmašīnu. Pēc gada par struktūrfondu naudu – Case traktoru ar frontālo iekrāvēju. New Holland kombains pirkts lietots. Šoruden par savu naudu iegādājies drenāžu skalotāju – šāgada labās ražas ļāvušas šādu greznību atļauties.

Augsnes apstrādē ilgu laiku izmantojis bezaršanas tehnoloģiju, bet pēdējās slapjās sezonas tomēr vedinājušās uz domām par aršanu, tāpēc par ES fonda naudu iegādājies jaunu arklu. Īpašu atšķirību Edvards gan neesot izjutis, jo nezāles jāmiglojot abos gadījumos, taču uzarts lauks vienmēr izskatoties labāk. Ekonomiskus aprēķinus šajā ziņā esot vērts veikt vien ideālos laika un vides apstākļos, bet citādi visu nosaka augsnes struktūra un citas īpatnības.

Par savu nākotnes specializāciju Edvards sauc modernizāciju, jo ir doma pāriet uz precīzās lauksaimniecības tehnoloģijām. Viņš uzskata, ka šīs tehnoloģijas visai ātri atmaksājoties arī 450–500 ha platībās. Tikai pirms tam vēl jāpanākot tāds augsnes stāvoklis, kad mēslošanai būtu jāpieiet diferencēti.

Zālāju sēklas audzēšanā galvenais ir kvalitāte

Mārtiņš Flaksis (26 gadi) nodarbojas ar zālāju sēklaudzēšanu Durbes novada Dunalkas pagastā. Tā kā Mārtiņa vecāki un vecvecāki bijuši agronomi, viņš smej, ka arī viņam neesot bijis citas izvēles –jāstudē lauksaimniecība Jelgavas universitātē. Protams, arī pašam par šo nozari bijusi interese. Gadu mācījies arī Zviedrijas lauksaimniecības universitātē un pēc tam tieši zālāju sēklaudzēšanā stažējies Dānijā. Augstskolā Turība Mārtiņš aizstāvējis arī maģistra grādu uzņēmējdarbībā.

Mārtiņš strādā tandēmā ar tēvu. Tēva saimniecībā zālāju platības aizņem 500 ha, un galvenais audzētājs ir viņš. Mārtiņam ir sava saimniecība – Mārtiņlauki – 66 ha platībā, kas tiekot nomāti. Savu saimniecību Mārtiņš izveidojis jau 18 gadu vecumā. Bet pirms četriem gadiem izveidojis SIA Krastmaļi sēklas, kas nodarbojas tikai ar sēklu tirdzniecību. Tiek slēgti līgumi arī ar citiem zālāju sēklu audzētājiem par noteikta daudzuma sēklu izaudzēšanu pārdošanai. Uz vietas tiek arī gatavoti un fasēti dažādi zālāju sēklu maisījumi, kuru pircēji ir gan zemnieki un apzaļumošanas firmas, gan veikali, piemēram, Cenu klubs, Depo u. c.

Flakši strādā tikai ar sertificētu sēklas materiālu. Uz vietas saimniecībā ik gadu tiek izaudzēts ap 100 t zālāju, ap 80 t tiek iepirktas Latvijā, 40 t – Dānijā, Vācijā. Ārzemēs pērk sēklu, ko Latvijā izaudzēt grūti, piemēram, skareni, lucernu u. c. No zālājiem tiek audzēts sarkanais un baltais āboliņš, pļavas un sarkanā auzene, skarene, timotiņš, hibrīdā airene. 15 ha tiek audzēts baltais āboliņš vien. Graudaugu – miežu, ziemas kviešu, auzu – sēklas materiāls tiek izaudzēts ap 150–200 tonnu. Rapšu, ziemas kviešu graudus uzreiz realizējot kooperatīvam Durbes grauds. Audzē arī zirņu sēklu, bet Mārtiņlaukos audzētās ķimenes labās kvalitātes dēļ ilgu laiku tikušas izmantotas Lāču rupjmaizē. Dažādās kultūras lieliski kalpojot augu sekai.

Klients uz vietas saimniecībā var aplūkot dažādu zālienu šķirņu izmēģinājuma lauciņus, lai izvēlētos tīkamāko vai piemērotāko – mauriņam, golfa vai futbola laukumam u. c. Tikai mauriņa zālieni vien tiek iztirgoti ap 200 t gadā. Vairāk, protams, tiek pārdots zālāju sēklu lauksaimniecības vajadzībām – ganībām, lopbarībai. Zālāji ir arī ienesīgāki.

Mārtiņš pats dodas pie klientiem, lai uz vietas redzētu, kāds zāliens vai zālājs būtu piemērotāks, un klienti viņam uzticas, jo pareizas sēklas izvēlei jāzina daudz dažādu knifu un faktoru.

Saimniecībā sasniegtas arī rekordražas, piemēram, timotiņa sēklu raža bijusi pat tonna no hektāra. Latvijā vidējā timotiņa sēklas raža parasti ir 500–600 kg/ha.

Platības Mārtiņš paplašināt neplāno, jo labas sēklas izaudzēšanai vajadzīgi arī labi lauki, bet tuvākajā apkārtnē tādu praktiski nav, turklāt lielākās platībās esot grūtāk nodrošināt sēklu kvalitāti.

Tehnikas parkā esot klasiskas uzticamas mašīnas: divi Claas Lexion kombaini, Amazone sējmašīnas, John Deere traktori. Zālāji ir diezgan smaga kultūra, kas prasa ļoti izturīgu, jaudīgu tehniku.

Katru gadu Mārtiņš panāk 25–30% pārdošanas apjomu kāpumu un lēš, ka jau šogad viņa un tēva saimniecība saražos apmēram 40% no Latvijā izaudzētā kopējā sēklu apjoma. Zālāju sēklas audzēšana ir ļoti specifisks bizness, tāpēc jauni ražotāji tirgū parādoties reti. Kā savus tuvākās nākotnes klientus Mārtiņš redz arī Igaunijas zemniekus, ar kuriem veido sadarbību.

Jāstrādā intensīvāk

Aivis Ozols (38 gadi) audzē graudaugus Kuldīgas novada Turlavas pagastā 350 ha platībā.

Aivis ir kuldīdznieks, bet mantojis zemi no vecmātes māsas. Lauku darbi viņam nav bijuši sveši jau no bērnības. 1997. gadā krustvecāki reģistrējuši saimniecību, atgūstot īpašumā ap 50 ha zemes. Aivis strādāja kopā ar krustvecākiem, bet pamazām, viņiem paliekot aizvien vecākiem, saimniekošanu pārņēmis savās rokās. Paralēli sācis pirkt zemi un veidot savu saimniecību – Mežmalieši.

Patlaban kopējā zemes platība ir ap 450 ha, ar graudaugiem apsēts vairāk nekā 300 ha, jo esot arī meža zemes. Apmēram 250 ha ir īpašumā. Zemes gabali diemžēl neesot vienuviet – tālākie pat 40–50 km attālumā. Tāpēc, kamēr tuvākajā apkārtnē tas vēl iespējams, Aivis piepērkot pa druskai zemi klāt. Zemes cenas gan esot augušas – no 700 līdz 1500 Ls/ha.

Pamatkultūras ir rapši un kvieši. Bet sliktākās augsnēs audzēti tiek arī rudzi un auzas – rudzi esot mazprasīgāki, arī meža zvēri tos mazāk noēdot. Ziemas rapšu raža aizvadītajā gadā bijusi vairāk nekā 3 t/ha, ziemas kviešu raža no dažiem laukiem – 6–7 t/ha, bet no lauka, kam tikušas klāt mežacūkas, – vien 1,5 t/ha. No tām cietuši arī vasaras kvieši. Savukārt vasaras rapšus izdevies novākt ap 2,3 t/ha, rudzus – ap 5 t/ha.

Ap 70% graudu realizē Baltic Agro, ar ko sadarbojas vairākus gadus, tad vēl Latraps, Scandagra, dažiem lietuviešu uzpircējiem. Pats nevienā kooperatīvā neesot, jo kooperācijas jēgu vairāk redzot nevis realizācijā, bet ķīmijas un mēslojuma iegādē.

Iestādīts arī vairāk nekā hektārs kartupeļu, lai gan katru sezonu neplānojot stādīt vairāk par pushektāru.

Par ES naudu restaurēta sākotnēji domātā graudu glabātava, kas kalpo arī kā tehnikas novietne. Agrāk te kolhozam bijusi siena glabātava.

Aivis priecājas, ka ir pašam sava graudu kalte, jo tā ražas vākšanas laikā atrisina daudz problēmu. Kaltes ietilpība – 18–20 tonnu. Diennaktī, ja nav neparedzētu aizķeršanos, var izlaist cauri ap 100 tonnu graudu. Lai izkaltētu no 20 līdz 14% mitruma, vajadzīgas kādas četras stundas. Problēma – graudus neesot īsti kur uzglabāt, tāpēc 2014. gadā paredzēts torņu uzstādīšanas projekts. Pagaidām viss izkaltētais jāved uzreiz prom. Graudu kaltes darbināšanai izmanto šķeldu. Tas gan neesot tik tīrs process, kā izmantojot gāzi vai degvielu, bet ekonomiski ļoti liels ieguvums – vienas tonnas kaltēšana izmaksājot ap 70 santīmu. 1000 tonnu izkaltēšanai vidēji nepieciešami 16–26 lati. Kalte uzreiz tika pasūtīta ar šādu kurtuvi, kas izmaksājis dārgi, bet ekonomiskais ieguvums esot tā vērts – atmaksājoties acīm redzami.

Par ES naudu pirkts John Deere kombains, traktors, bet nākotnē varētu ražotāju pamainīt. Pagaidām viss tiekot nokults ar vienu kombainu, bet tā kapacitāte (205 ZS) faktiski izsmelta, tāpēc domājot par jaunas tehnikas iegādi. Sējmašīna, arkls, minerālmēslu kliedētājs pirkti par paša naudu.

Uzskata, ka tie laiki, kad varēja izdzīvot tikai ar ES maksājumiem, ir pagājuši – tagad ir jāpelna pašam. Pēdējie divi gadi pierādījuši, ka tas ir iespējams, tomēr sliktākos gados iztikt bez šiem maksājumiem nebūtu viegli.

Nākotnē Aivis neplāno īpaši palielināt sējumu platības, taču centīsies strādāt intensīvāk ar esošajām.