Juris Lazdiņš: "Ja es jums uzdotu atrast četrus akmeņu lasītājus, neatradīsiet! Nav! Bet pilns ar bezdarbniekiem!"

Par šā gada graudu ražu, cenām, zemes tirgu un zemkopjus ietekmējošiem politiskajiem lēmumiem Neatkarīgās intervija ar Zemnieku saeimas vadītāju Juri Lazdiņu.

Neatkarīgā: – Lai arī graudu raža Latvijā šogad esot virs vidējā un graudu sastāvs labāks, labās graudu un kukurūzas ražas arī citviet pasaulē neļauj Latvijas graudaudzētājiem gūt tādu peļņu kā pērn. Graudaudzētāji ar šo gadu ir apmierināti?

Juris Lazdiņš: – Lai arī Latvijas teritorija ir maza, klimatiskie apstākļi un līdz ar to arī raža reģionos ir ļoti atšķirīga, tādēļ nevar teikt, ka visur raža ir virs vidējās.

– Kur ir zem vidējās?

– Varam runāt par atšķirīgu ražu pat no pagasta uz pagastu. Ir pagasti, kuros pavasarī 50 dienu lietus nebija lijis, kur bija izkaltuši labības sējumi – tur raža ir knapi virs tonnas par hektāru. Ir reģioni, kur klimatiskie apstākļi, mitrums un pārziemošana bija labāki, tur ir ražas virs vidējā. Ražu ietekmē arī graudu šķirne, saimniecības agrotehnika. Bet ceru, ka kopumā raža tomēr būs virs vidējā rādītāja. Zemgalē, kas ir Latvijas labības klēts un dod 70–80% no kopējās ražas valstī, laika apstākļi pavasarī bija labvēlīgi, un mums raža ir mazliet virs vidējās. Bet tā nav salīdzināma ar pērnā gada rekordražu, protams, tā ir zemāka.

– Un kā ar cenu? Pērn, lai arī raža bija ļoti augsta, sliktā raža citviet pasaulē ļāva Latvijas graudus eksportēt par ļoti augstu cenu.

– Latvija nekad nav bijusi un nebūs graudu cenas noteicēja, turklāt jau vairākus gadus graudu cenas nenosaka arī kopējais graudu apjoms pasaulē vai Eiropā. Lielā mērā tās nosaka biržu spekulanti. Krīzes laikā ļoti lieli naudas resursi biržās tika izņemti no nekustamo īpašumu tirgus un ieguldīti pārtikas ražošanas, lauksaimniecības sektorā spekulatīvos nolūkos. Mēs, lauksaimnieki, ar to esam ļoti neapmierināti, jo mums ir ļoti grūti prognozēt savu biznesu. Ja klimatisko apstākļu dēļ ražība mums var svārstīties 30% robežās, tad cenas, salīdzinot ar pagājušo gadu, kritušās par 30–40% gan rapsim, gan graudiem.

– Ir vērts nogaidīt, kad biržās cena celsies?

– Ja šīs cenas būtu atkarīgas tikai no graudu krājumiem, no objektīviem rādītājiem, tad mēs to daudzmaz varētu prognozēt, bet cenas ir atkarīgas no spekulācijām un arī politiskiem lēmumiem. Līdz ar to nevar šobrīd pateikt, vai pavasarī graudu cenas varētu celties, vai tās celsies pēc nedēļas, pusgada, tāpat nevaram zināt, vai tās nekritīsies. Tāpēc jau arī zemnieki apvienojas kooperatīvos un, izveidojot kooperatīvu Latraps, mums šobrīd ir iespēja atrast tirgus segmentu tieši Latvijā audzētajiem graudiem. Ar saražotajiem 1,2–2 miljoniem tonnu augstas kvalitātes pārtikas graudu varam ļoti veiksmīgi atrast savu tirgus daļu. Mūsu graudus atpazīst gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Eiropā.

– Šogad arī lielākoties graudi tiek eksportēti vai vairāk paliek Latvijā?

– Latvijas graudu iekšējā patēriņa kapacitāte ir apmēram 400 000 tonnu pārtikai un vēl apmēram tikpat lopbarībai. Pārējais jāved ārā. Pērn Latvijā kopējā raža sasniedza gandrīz divus miljonus tonnu. Teorētiski, realizējot vietējā tirgū, cenai vajadzētu būt nedaudz augstākai, jo atkrīt transporta izmaksas.

– Ja pērn ar labo peļņu bija jākompensē iepriekšējie zaudējumi, tad tagad sanāk tīrā peļņa? Investē kaut kur?

– Investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos pamatā notiek katru gadu. Daudzi saimnieki pērn varēja atļauties iegādāties tehniku un beidzot atpirkt daļu nomāto zemju. Tieši zemes iegāde prasa daudz finanšu resursu. Zemes cenas ir ievērojami augušas, un šī tendence turpinās. Šogad ir gan zemāka ražība, gan ievērojams cenu kritums, bet resursu cenas nav samazinājušās. Pagājušo rudeni tika iepirkti un šā gada ražas nodrošināšanai lietoti ļoti dārgi minerālmēsli, arī augu aizsardzības līdzekļu un degvielas cenas nav kritušās. Domāju, ka šis gads daudziem graudu audzētājiem būs kā auksta duša! Ļoti jāizvērtē, kādus ieguldījumus šogad veikt, kā optimizēt izdevumus.

– Kā strādā zemes iegādes kreditēšanas programma? Zeme atgriežas latviešu, vietējo zemnieku rokās? Daudzi to izmanto?

– Izmanto, bet ne tik daudz, kā bija cerēts. No piešķirtajiem 10 miljoniem latu divos gados izmantoti 4,8 miljoni latu, un tas ir ļoti niecīgs apjoms, jo īpaši, ja redzam, ka zemes tirgū notikuši darījumi par apmēram 15–20 miljoniem latu. Šī valsts programma spēj nosegt tikai nepilnu trešdaļu no nepieciešamā. Ja mērķis ir lauksaimniecības zemes resursa nonākšana Latvijas lauksaimnieku īpašumā, tad programmai vajadzēja būt tik pievilcīgai zemniekam, ka tai jau sen vajadzēja beigties.

– Vaina nosacījumos, summās?

– Nosacījumos, tikai un vienīgi! Līdz šā gada pavasarim maksimālā pieejamā summa vienai saimniecībai bija vien 100 000 latu. Piemēram, Zemgalē zemes cenas svārstās 3–3,5 tūkstošos latu par hektāru (ha), tas nozīmē, ka, izmantojot šo programmu, var nopirkt tikai ap 30 hektāru. Un viss! Uzskatu, ka vajadzēja būt vēl mazākai procentu likmei, daudz elastīgākām vajadzēja būt arī aizdevuma saņemšanas prasībām attiecībā uz nepieciešamajiem dokumentiem, kā arī to izskatīšanas un noformēšanas maksai.

– Pēc Lauku attīstības fonda datiem, lielākoties iepriekš nomāto zemi, izmantojot šo programmu, iegādājušās nelielās saimniecības. Vai tas nebija arī domāts instruments lielākoties mazo saimniecību atbalstam?

– Tas bija vērsts uz mazo un jauno lauksaimnieku attīstību, jo tām saimniecībām, kuras jau ir attīstījušās, ir iespējas kreditēties citās bankās, kurās nosacījumi nav tik izdevīgi. Tomēr jācenšas, lai šis resurss nonāktu tieši vietējiem lauksaimniekiem, jo Latvijā taču mums ir tikai trīs lielie resursi: mežs, zeme un ūdens. Ja tos pārdodam ārzemniekiem, mēs pārdodam savu valsti un atpakaļ to nevaram atgūt.

– Kāpēc puse no programmā paredzētajiem līdzekļiem nav izmantoti? Lielās saimniecības savu limitu ir izsmēlušas vai pat nepretendē, mazās visas nevar samaksāt to pašu? Tikmēr ārvalstu investori jau nebūs lielu daļu izpirkuši?

– Jā, protams. Ir reģioni, kuros zemes tirgus ir tik aktīvs un tik operatīvi jārīkojas, ka dažkārt nav iespējams sagaidīt bankas lēmumu, kad zeme jau tiek pārdota. Termiņš, kurā bankas izskata pieteikumu, ir pārāk garš.

Bez atbalsta mazajām saimniecībām ir vēl ES noteiktās obligātās piemaksas jaunajiem zemniekiem. Pareiza politika – atbalstīt jaunos un mazos vai vairāk jādomā par lielajiem, konkurētspējīgākajiem?

– Par to tiek diskutēts jau vairākus gadus, un tikai politisku apsvērumu dēļ netiek pieņemts lēmums ne pa labi, ne pa kreisi. No 64 000 tiešmaksājumu saņēmēju produkciju audzē realizēšanai tirgū, augstākais, 9000. Pārējās ir tās saimniecības, kas ražo produkciju pašpatēriņam, kaimiņiem un radiem. Valsts nevar atļauties finansiāli uzturēt šādas saimniecības, nemotivējot tās attīstīties. Pašlaik esam tās pieradinājuši pie atbalsta mehānismiem, bet neesam noteikuši mērķus, kas šīm saimniecībām jāsasniedz vai jānodrošina. Saimniecības saņem visus maksājumus, kas paredzēti lauksaimniecības un lauku attīstībai, bet atdeves no ieguldītā nav. Pateikt, ka šādu maksājumu vairs nebūs, politiski nevar, savukārt, esošie mehānismi šo saimniecību attīstības veicināšanai nedarbojas pietiekami efektīvi.

Igaunijā vidējais govju ganāmpulks ir 100 govju, Latvijā – sešas vai septiņas. Uz kurieni ejam? Ja atbalstām saimniecības ar piecām govīm, jādomā, ko tām varam iedot? Ir jābeidz mānīt cilvēkus! Lai konkurētu tirgū, nodrošinātu ģimeni, attīstību gan piena lopkopībā, gan graudkopībā, jābūt zināmam apjomam. Nav iespējams ar desmit hektāriem graudu pabarot ģimeni, izskolot bērnus, ja izaudzētos graudus nesaiņo kilogramīgās pakās un nepārdod par latu kilogramā! Ir jāatrod tāda nodarbe, kas dod maksimāli lielus ieņēmumus no katra hektāra, ja ir nelielas platības, nevis jāaudzē graudi un jālād valdība un politika.

– Šaubāties, vai varam atļauties šādu politiku, bet vai bez tās varēsim atļauties uzturēt tukšās lauku teritorijas, lielo bezdarbnieku skaitu, kas vairs pat paši sevi nevarēs paēdināt? Bet varbūt atbalsta mehānismam lauku kā dzīvesveida uzturēšanai ir jābūt, bet tam jābūt savādākam?

– Latvijā ir ļoti daudz un dažādu maksājumu, kas vērsti tieši uz lauku reģioniem, lai saglabātu apdzīvotību, taču tie nenodrošina to, ka šie cilvēki dzīvos laukos. Reģionos strauji brūk infrastruktūra, iedzīvotājiem ir ierobežota pieejamība elementāriem pakalpojumiem – medicīnai, izglītībai, nemaz nerunājot par kultūru. Ar tiem maksājumiem, ko varam atļauties no valsts resursiem un ne tikai lielajiem Eiropas maksājumiem, mēs nevaram ilgtermiņā kompensēt tos izdevumus, kas rodas, dzīvojot šajos attālajos lauku reģionos. Reāli izvērtējot, šo infrastruktūru vēl tuvāko 20 gadu laikā neviens nespēs salabot un uzturēt ekspluatējamā stāvoklī. Lauku reģionu iztukšošanās turpināsies.

– Nenovēršami?

– Nenovēršami. Nav ar ko piesaistīt jauniešus lauku reģioniem. Jaunajiem jāredz perspektīva, jādod stimuli, lai sasniegtu kaut kādu mērķi, nevis jāmaksā tikai par to, ka esi jauns un dzīvo laukos. Jebkura maksājuma mērķim ir jābūt attīstību veicinošam. Nākamgad ir Saeimas vēlēšanas, tāpēc šobrīd neviens nevēlas atzīt, ka mums ir jāizvēlas – iet vienu vai otru ceļu. Diemžēl turpinām cilvēkus maldināt.

– Tad nākamgad arī nekādi kardināli lēmumi netiks pieņemti?

– Nākamajā plānošanas periodā izmaiņas būs. Vairs nebūs tā, ka, ja tev ir zeme laukos, vienkārši uzraksti pieteikumu Lauku attīstības dienestā un saņem naudu. Saņems, bet ne 100%. Visticamāk, ka 64 tūkstoši saimniecību sadalīsies trijās grupās: viena – ražojošā, otra – mazo lauksaimnieku grupā, kura saņems nelielu, vienreizēju maksājumu gadā 500 eiro apmērā, un viņiem netiks izvirzītas nekādas prasības. Un tad ir grupa ar apmēram 20 000 pretendentu, kuriem būs jāizvēlas, vai viņi aiziet pie ražojošās daļas vai uz mazo lauksaimniecību.

– Notiek pāreja vairāk no dzīvošanas laukos uz ražošanu?

– Īsti ne. Tāpēc arī tie lauksaimnieki, kas jau šobrīd nodrošina lielāko daļu tirgum saražotās produkcijas, ir neapmierināti, jo tiešmaksājumi arī ir nodokļu maksātāju nauda, un tie būtu jāmaksā par reālu darbību, kas dod pienesumu tautsaimniecībai, kas ir vērsta uz attīstību un ražošanu, ne tikai zemes uzturēšanu.

Lauksaimnieki ir jāizglīto un jāstimulē nevis ar piemaksām un maksājumiem, bet mainot viņu domāšanu. Saimniecība, kas desmit hektāros audzē dārzeņus, var iegūt desmitkārt lielākus ienākumus, nekā audzējot graudus. Vai arī, ja jums ir piecas govis un nododat pienu turpat, kur nodod saimniecības ar 200–300 govīm, tad produkcijai jāveido pievienotā vērtība, tā jāpārstrādā, to nevar pārdot vienkārši kā izejvielu. Samazināt ražošanas izmaksas nelielajās saimniecībās var caur kooperāciju un nišas produktiem. Bet mums nav tik daudz spējīgu lauksaimnieku, kas uzņemtos šo kooperācijas vadīšanu un pievienotās vērtības radīšanu. Un, protams, ir jārēķinās arī ar Latvijas patērētāja pirktspēju.

Vēl – mums Latvijā ir jābeidz nenovīdīgi skatīties vienam uz otru. Jāskatās plašāk, jo pat tās dažas lielās graudkopības saimniecības, kas ir Latvijā, nav spējīgas konkurēt ar Vācijas, Holandes, Francijas, Dānijas saimniecībām, kur klimatiskie apstākļi ļauj ievākt 10–12 tonnu no ha, kas Latvijā ne mūžam nebūs iespējams to pašu klimatisko apstākļu dēļ.

– Graudu cenas parasti ietekmē arī piena un gaļas cenas. Tā kā lopbarības graudu cenas ir zemākas, arī gaļas un piena cenas patērētājam varētu kristies?

– Cik mūsu pieredze liecina, Latvijā cūkgaļas cenu neietekmē graudu cena, tur strādā citi mehānismi. Piena pašizmaksu mazliet ietekmēs barības cenu kritums, bet samaksa par pienu ir atkarīga no lielajām pasaules tirgus svārstībām. Un tur lielākie spēlētāji ir Jaunzēlande kā piena ražotāja un Ķīna ar mainīgo patēriņu.

– Vai tas nozīmē, ka arī samazināsies cena patērētājam veikalā? Kam taisnība samilzušajā konfliktā starp piena pārstrādātājiem un lielveikaliem? Ir izejvielu cenu, ražošanas, piegādes izmaksu pieaugums vai vienkārši pārāk liels veikalu uzcenojums?

– Es uzskatu, ka ir pārāk liels veikalu uzcenojums, jo divas lielveikalu ķēdes Rimi un Maxima ieņem lielāko tirgus daļu, un nosacījumi, ko viņi izvirza piegādātājiem, ir diezgan drastiski. Taču ražotājiem jau nav izvēles. Savulaik, būdams premjers, Ivars Godmanis mēģināja atrast šo deltu starp ražotāja cenu un cenu veikala plauktā, bet tas beidzās nesekmīgi.

– Jūsuprāt, ir iespējas ar kādiem valsts politikas instrumentiem ietekmēt šo uzcenojumu, vai ir brīvais tirgus, kapitālisms, un nekāda valsts iejaukšanās?

– Ir iespējams. Ir dažādi instrumenti. Nu jau pāris gadus Ekonomikas ministrija strādā pie likumprojekta Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums, kas kaut nedaudz stiprinātu piegādātāja pozīcijas un regulētu ražotāju un tirgotāju savstarpējās attiecības. Kopš maija šis likumprojekts atkal ir iestrēdzis ministrijas kabinetos.

– Nebūs ne pret kādām Eiropas direktīvām?

– Nē. Te jārunā par protekcionismu – politisko gribu. Ir jārod iespējas, kā savu nacionālo ražotāju aizsargāt. Ne vienmēr Eiropas regulējums ir tas ierobežojošais, nereti mēs paši Latvijā uzliekam sev pārāk stingrus nosacījumus.

– Piemēram?

– Piemēram, mēs varam noteikt realizācijas termiņus, piegādes attālumus svaigajai produkcijai.

– Saīsināt, lai dotu priekšrocības vietējiem?

– Jā. Un sauksim lietas īstajos vārdos! Nevis krējums, bet krējuma izstrādājums, lai patērētājs redz, kurš ir dabisks produkts un kurš ne. Arī produkta izcelsmes valsti ne vienmēr veikalā uz cenu zīmes varam salasīt.

Vietējo ražotāju patēriņu vēl varam veicināt caur pašvaldību veiktajiem iepirkumiem. Šis jautājums arī joprojām nav atrisināts, un te ļoti veiksmīgi varam piemērot realizācijas termiņu svaigai produkcijai. Neviens importētais kartupelis, burkāns, piens, krējums, gaļa nespētu klasificēties šajos iepirkumos. Bet ko mēs tagad dodam bērniem skolās? Esam viena no trim vai četrām ES dalībvalstīm, kurā joprojām atļauts lietot 40 gadu vecu gaļu! Kā tad mēs aizstāvam savas nacionālās intereses? Nekā!

– Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Inguna Gulbe paudusi, ka, pievienojoties eirozonai, importētājiem turpmāk dzīve kļūs vieglāka, kamēr vietējiem ražotājiem konkurence par tirgu – sīvāka. Piekrītiet? Ir gatavi mūsu ražotāji, pārstrādātāji konkurencei?

– Var jau būt, ka pieaugs konkurence, lai gan uzskatu, ka jau šobrīd nacionālais produkts veikala plauktos stipri zaudē importētajam. Jo īpaši piena pārstrādē nepieciešama konsolidācija, kas līdz šim brīdim nav notikusi. Tur, protams, konkurēt, iestājoties eirozonā, būs vēl grūtāk.

– Valdība grasās ieviest 15% sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokli. Atvieglojums, ņemot vērā, ka tā ir zemāka nekā 24% IIN standartlikme, vai apgrūtinājums, tā kā daudzi līdz šim nemaksāja neko, un ņemot vērā arī Valsts ieņēmumu dienestam (VID) sniedzamās atskaites?

– Ir jāsāk ar atskaitēm, ar birokrātijas mazināšanu! Norma, ka, dienu pirms darbinieks sāk strādāt, viņš jānodeklarē VID, sezonas strādnieku gadījumā ir praktiski neizpildāma.

– Nevarat zināt, vai tiešām atnāks uz darbu?

– Tieši tā! Vai atnāks un kad aizies. Ir situācijas, kad viņš saka, gribu strādāt, rīt būšu, tu viņu nodeklarē, bet rīt viņa nav, un atkal ir jādeklarē, ka viņš nav darba attiecībās. Tāda diemžēl ir situācija laukos, un ar to ir jārēķinās arī valdībai! Sezonas laikā saimniecībās vajadzīgi papildus daudz cilvēku, viņi bieži mainās. Ja gribam izpildīt šīs prasības, tad jāpieņem darbā cilvēks, kurš katru dienu to vien darīs, kā deklarēs, kurš iet prom, kurš atnācis vietā. Šis nodokļu samazinājums ir jāskata kompleksi ar prasībām par darbinieku deklarēšanu dienu pirms darba sākšanas, kas tika ieviestas dēļ nelegālās nodarbinātības būvniecībā – tikko ieradās kontrole, tika teikts, ka visi būvobjektā esošie darbinieki, kas strādāja bez darba līguma, bija pirmo dienu darbā. Attiecībā uz lauksaimniecību šī norma nav pareiza.

– Bet pats 15% IIN ir OK?

– Jā, protams! Mums ir jāvirzās uz atvieglotiem nosacījumiem, lai iegūtu pareizo statistiku par nodarbinātību. Darbs laukos ir, bet nav, kas to dara! Esam izaudzinājuši paaudzi, kas balstās uz maksājumiem, slotas kātiem pagasta centrā un uzskata, ka valsts pienākums ir viņus uzturēt. Taču, kad viņiem tiek piedāvāts darbs, strādāt viņi vairs nevēlas!

– Jums saimniecībā arī ir problēmas ar darba rokām sezonas laikā?

– Protams! Ja es jums uzdotu atrast četrus akmeņu lasītājus, neatradīsiet! Nav! Bet pilns ar bezdarbniekiem.

***

JURA LAZDIŅA ATZIŅAS

– Šis gads daudziem graudu audzētājiem būs kā auksta duša! Ļoti jāizvērtē, kādus ieguldījumus šogad veikt, kā optimizēt izdevumus.

– Zemes iegādes valsts kreditēšanas programma nestrādā pietiekami efektīvi, vairāk nekā puse pieejamās summas joprojām nav izmantota. Ja pārdodam zemi, pārdodam valsti.

– Mazās saimniecības esam pieradinājuši pie atbalsta mehānismiem, bet neesam noteikuši mērķus, kas tām jāsasniedz.

– Ir mehānismi, ar kuriem vari legāli savu nacionālo tirgu aizsargāt, piemēram, operējot ar realizācijas termiņiem svaigai produkcijai.

– Esam viena no trim vai četrām ES valstīm, kurā joprojām atļauts lietot 40 gadu vecu gaļu.

– Darbs laukos ir, bet nav, kas to dara!

Esam izaudzinājuši paaudzi, kas balstās uz maksājumiem, slotas kātiem pagasta centrā un izvirza prasības.

Avots: Neatkarīgā Rīta avīze