Labāk, lai nav atsevišķs likums, nekā slikts un nekvalitatīvs

Kamēr visā Eiropā aizvien skaļāk uzsver atjaunojamās enerģijas ilgtspējību un skaidri definē AER kā prioritāti, tikmēr Latvijā šī joma kļūst arvien neizprotamāka, nestabilāka un neprognozējamāka.
Diemžēl apzināti vai neapzināti AER ražošanas un izmantošanas atbalsts valstiski jeb politiskajā līmenī tiek novilcināts, par ko liecina jau pieņemtie lēmumi par TEC-2 rekonstrukcijas otro kārtu jeb jaunu gāzes staciju un par jaunas ogļu stacijas būvniecību. Šie abi šogad apstiprinātie projekti būtiski apgrūtinās 40%  AER īpatsvara plāna sasniegšanu līdz 2020.gadam. Šie pretrunīgie lēmumi nerada pārliecību par solījumu izpildi. Vēl lielāku neskaidrību AER nākotnes perspektīvā rada šobrīd Ekonomikas ministrijā (EM) gatavotais likums par atjaunojamajiem energoresursiem.
Patreiz sekojot līdzi un piedaloties likumprojekta iztsrādes procesā rodas sajūta, ka EM nav ieinteresēta kvalitatīva likuma izstrādē, jo tas tiek darīts steigā, pārkopējot esošo MK Noteikumu tekstu, neņemot vērā ekspertu norādes uz nepilnībām. Likumprojekts tiek saukts par AER likumu un mērķi uzstādīti saistībā ar AER ražošanas, izmantošanas un eksporta apjomu palielināšanu, SEG emisiju samazināšanu, bet fokuss un kaut nedaudz precīzi definēta ir tikai elektroenerģijas ražošana.
Likuma pašreizējā versija ir ļoti nesastrukturēta un sarežģīta. Tādēļ nav skaidrs vai likumprojekts kalpo par „piesegu” konkurences ierobežošanai uzsāktajiem projektiem un sadalītajām kvotām, nodrošinot nesalīdzināmu priekšrocību uzsāktajiem projektiem iepretim jauniem projektiem, lai gan uzstādījums ir, ka AER ir enerģētikas politikas nākotne?
Papildus likumprojekta kvalitātei rodas šaubas par vēl viena likuma izveides lietderību. Šobrīd ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem regulē 2 likumi un 3 MK noteikumi, taču AER likumprojektā jau paredzēts vēl 7 MK noteikumu izstrāde – līdz ar to rodas jautājums vai vēl viena jauna likuma vai cita regulējuma izveidošana veicinās attīstību un mazinās nestabilitāti un birokrātisko slogu?
„Lauksaimnieki un mežsaimnieki ir vienisprātis, ka šādā redakcijā likums vispār nav nepieciešams, proti nozares nevar atbalstīt nekvalitatīva likuma pieņemšanu. Šāda redakcija rada vēl lielāku neskaidrību – kādi būs spēles noteikumi un, ņemot vērā, lielo investīciju apjomu, kas ir jāiegulda enerģijas ražošanā no AER, pie šāda likuma tas vienkārši būtu neprāts”, satraukta ir Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja.
Lauksaimnieki un mežsaimnieki uzskata, ka Latvija pati sevi var nodrošināt ar enerģiju – Latvijā enerģētiskās koksnes potenciāls ir 10 milj. kubikmetru gadā un lauksainiecības izcelsmes biomasas potenciāls – 9,2 milj. tonnu gadā. Ar šādu potenciālu vien pietiek, lai nodrošinātu Latviju ar nepieciešamo enerģju un pat eksportētu. Enerģētikas jomā plānošanai ir jānotiek 10, 15 vai 20 gadu periodā, jau tagad valstī ir jābūt plānam par nepieciešamo enerģijas patēriņu un izmantojamajiem resursiem uz 2030.gadu, kad pēc ES datiem enerģijas patēriņš salīdzinājumā ar 2007.gadu pieaugs gandrīz par 2 reizēm. Līdz ar to valstīm ir jābūt gatavām nodrošināt pieaugošo elektro- un siltumenerģijas patēriņu un saskatīt arī eksporta iespējas. Ir saprotams, ka šobrīd, ņemot vērā vēsturisko mantojumu – gāzes infrastruktūru, ir izdevīgi izmantot gāzi, taču ir jāapzinās, ka gāze ir izzūdošs resurss un valstij ir jābūt plānam kā turpmākajos 10, 20 gados tiks diversificēts enerģētikas tirgus un notiks pāreja uz AER plašāku izmantošanu. Jau šobrīd ir jāapzin un jāplāno nākamajos gados veicamās izmaņas esošajā infrastruktūrā, kā arī ir jāanalizē jauno projektu piemērotība nākotnes AER izmantošanas iespējām.
„Likumprojekts ir ļoti fokusēts uz elektrības ražošanu, faktiski izslēdzot siltumenerģijas ražošanu, lai gan pārsvarā iekārtas, kur izmanto AER ražo gan elektro-, gan siltumenerģiju. Skaidrs, ka katram ražotājam jādomā par saražotās siltumenerģijas noietu, taču neizprotama ir likumā noteiktā prasība cenas aprēķinā izslēgt jaudu un emisijas kvotu samazināšanu attiecīgi par saražotā siltuma daļu. Likums neveicina efektīvu siltumenerģijas izmantošanu, jo likumā iekļautā kļūdainā lietderīgās siltumenerģijas definīcija ir vienkārši paņemta no esošajiem MK noteikumiem. Vairrākārt EM esmu norādījis uz šīs definīcijas kļūdaino lietderīgas siltumenerģijas skaidrojumu, jo uzskatu, ka sabiedrības un valsts interesēs ir par lietderīgu siltumenerģiju definēt šīs enerģijas efektīvu izmantošanu nevis tikai pārdošanu”, neizpratnē ir Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš.
AER likumprojektam būtu jākalpo par valsts stratēģijas ieviešanas instrumentu, taču valsts stratēģijas AER jomā nav. Vadlīnijas AER jomā 2007.- 2013. gadam ir izstrādājusi Vides Ministrija (VidM), jauno AER likumprojektu izstrādi koordinē Ekonomikas ministrija (EM). EM arī gatavo Rīcības plāns, kā sasniegt 40% AER īpatsvara energobilancē. Taču ar šo plānu EM vēl nav iepazīstinājusi ne pārējās atbildīgās ministrijas, ne lauksaimnieku un mežsaimniecības nozares organizācijas, tādēļ nozares šobrīd nav informētas, kā valsts plāno realizēt nosacījumu 40% AER īpatsvara. Jaunu uzņēmumu veidošana, attīstīšana, decentralizācija, lauku vides saglabāšana un attīstīšana, iedzīvotāju, darbinieku noturēšana laukos, kur AER varētu spēlēt nozīmīgu lomu, izskatās, ka paliek tikai runu un papīru līmenī.