Nepietiekama informācija par pasaules pārtikas patēriņa tendencēm

Ik pa laikam nākas sarkt par kāda Latvijas politiķa izteikumiem, taču šoreiz zemniekiem savu sadarbības partneru priekšā sarkt un taisnoties nākas par eksperta un Latvijas stratēģijas 2030 izstrādātāja, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja, profesora Roberta Ķīļa izteikumiem.
Laikā, kad visa Eiropa un pasaule domā kā risināt pieaugošā pārtikas patēriņa problemātiku un Eiropas Savienība kopējo lauksaimniecības politiku Eiropas stratēģijā 2020.gadam definē kā prioritāti, Latvijas Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs uzskata, ka nākamajā desmitgadē lauksaimniecība Latvijā būs tikai kā hobijs nevis kā viena no prioritārajām un eksportspējīgākajām nozarēm valstī. Pat ja lauksaimniecība nebūs Latvijas eksporta nozare nr.1., kā tas ir tagad, Latvijas lauksaimniecībai būtu jāpalielina patēriņa pašnodrošinājums.
Pasaules patēriņa tendences rāda pieaugumu visās pārtikas grupās – piena produktu patēriņš līdz 2020. gadam pieaugs par 18,8%, prognozē FAPRI (Food and Agricultural Policy Research Institute – ASV), cūkgaļas patēriņš pat varētu sasniegt 35% pieaugumu, bet graudu pieprasījums līdz 2020. Gadam palielināsies pa par ~ 5% – 10%, salīdzinājumā ar 2010.gadu.
Šobrīd Latvijas lauksaimnieki spēj eksportēt piena produktus un graudus, aktīvi strādā, lai varētu eksportēt arī cūkgaļu un Krieviju, tomēr Latvijā saražotās cūkgaļas daudzums nodrošina tikai 50 % patēriņa. Stabili attīstās aitkopības, dārzeņu un augļu nozares. Tāpat attīstās arī tehnisko kultūru – piem., rapša audzēšana. Latvijā ir gandrīz 500 tūkst ha neapstrādātas vai mazintensīvi izmantotas zemes, kuras varētu izmantot un ražot pārtiku, lai palielinātu pašnodrošinājumu un eksportu.
Satraucoši, ka šādu uzskatu pauž tieši Valsts prezidenta kancelejas Stratēģiskās komisijas priekšsēdētājs. Eksperts, kura vadītās komisijas mērķis ir ar starpdisciplināriem, uz nākotni vērstiem pētījumiem, veidot ilglaicīgu Latvijas valsts un sabiedrības attīstības skatījumu, mūsdienu starptautisko procesu kontekstā.
Viena no būtiskajām patiesībām, ko pasaules vadošo mācību iestāžu profesori, runājot par attīstības valstu zemes politiku, māca studentiem ir, ka neatkarīgas valsts viens no stūrakmeņiem ir spēja nodrošināt ar pamatpārtikas produktiem savus iedzīvotājus. Ne velti pasaules bagātākajās valstīs pārtikas ražošana ir prioritāte – acīm redzot tās saprot iedzīvotāju vajadzību piramīdu, kuras pamatā ir nepieciešamība pēc ēdiena un pajumtes! Ja Latvija grib būt attīstīta valsts arī pēc 20 gadiem, tad valsts stratēģijā jāparedz, ka valstij (proti – radot apstākļus uzņēmējiem lauku reģionos) ir jāspēj saražot tās iedzīvotāju pabarošanai nepieciešamā pārtika. Un Latvijas gadījumā, tam arī ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi! Jau šobrīd lauksaimnieki strauji attīsta kooperatīvus un konkurē ar Eiropas nozīmīgiem tirgus spēlētājiem – piemēram, graudu ražotāju kooperatīvs „Latraps” ir piektais lielākais eksportētājs Eiropā! Latvijas lauksaimnieki aktīvi darbojas ne tikai pārtikas ražošanas nozarē, bet arī enerģētikā, attīstot bioenerģijas ražošanu. Eiropas eksperti atzīst, ka lauksaimniecība Latvijā nodrošinās 50% no nepieciešamā pieauguma, lai sasniegtu noteikto mērķi atjaunojamo energoresursu izmantošanā.
Tādēļ pēc šādiem izteikumiem jāsecina, ka šo ilglaicīgo valsts attīstības skatījumu Ķīļa kungs izteicis vien nepietiekamas informācijas rezultātā par pasaules pārtikas patēriņa satraucošajām tendencēm un Latvijas eksporta nozari Nr.1 – pārtikas ražošanu. Jācer, ka komisijas vadītāja piesauktais “Lauku atjaunotnes plāns” saskanēs ar lauksaimniecības attīstības stratēģijas mērķiem.
Var piekrist Ķīļa kunga izteikumam, ka ir jāmainās izpratnei par dzīvi lauko, bet Ķīļa kungam būtu jāizvairās, skaidrojot lauksaimniecības attīstības vīziju Latvijā, pielīdzināt to hobijam. Ja šādus scenārijus lauksaimniecības nozares izaugsmei izvirza Stratēģiskās analīzes komisija, tad rodas jautājums, kādi dati ir analizēti un kā šādi secinājumi ir radušies.
Latvijas lauksaimnieki ir spējīgi veidot uz zināšanām un modernām tehnoloģijām balstītu un ilgtspējīgu izaugsmi, reaģējot un atsaucoties sabiedrības vajadzībām pēc kvalitatīvas un drošas pārtikas un palīdzot tai pārvarēt ekonomiskus, sociālus, vides, klimatiskus un tehnoloģiskus šķēršļus. Tādēļ ir skumji, ka Latvijas nākotnes pētnieks un nozīmīgs viedokļa veidotājs tik bezatbildīgi izsakās par vienas no valsts definētās prioritārās nozares – lauksaimniecības attīstību.