Laukos jāveicina ražošana

[img align=left]http://www.zemniekusaeima.lv/lv/wp-content/uploads/img482c2a55a68cc.jpg[/img]Raksts publicēts 2008. gada 15. maija “Latvijas Avīzē”. Autors – Juris Lazdiņš.

No 946 saimniecību modernizācijas projektiem līdzekļu trūkuma dēļ plānots noraidīt trešo daļu.

Valstī ir ekonomiskā krīze, pie tam tā ir tikai sākusies. Prognozes par tālāko situācijas attīstību ir dažādas – no cerībām, ka valsts ekonomika tiks galā ar pamatīgu izbīli, līdz paredzējumiem par nopietnām problēmām vairāku gadu garumā. Savā maciņā pārmaiņas jau izjutis ikviens, ražošana valstī samazinās, un samazinājies iekšzemes kopprodukta pieaugums, arī valsts budžets pildās slikti. Lai problēmas darītu pēc iespējas mazākas, nu nepieciešami pasākumi, kas ekonomikā iepludinātu svaigas asinis.

Šķiet, ka pārvaldes institūcijām šobrīd vajadzētu izmantot visas iespējas, lai mazinātu krīzes ietekmi. To iespējams izdarīt, vien veicinot ražošanu – uzņēmumi nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, nodokļu ieplūšanu valsts budžetā, un arī cilvēkiem būtu darbs.

Nozare, kuru šobrīd ir īstais laiks stimulēt, ir pārtikas ražošana. Iedzīvotāju skaits pasaulē pieaug, pārtikas sāk pietrūkt, un cenas produkcijai kāpj gana strauji. Pārtika ir tā joma, kurai līdz ar to paredzams pieprasījuma pieaugums arī nākotnē. Savukārt, ieplūstot līdzekļiem šajā nozarē, tiks stimulēti arī Latvijas uzņēmējdarbības citi sektori.

Latvijas uzņēmējiem ir labas iespējas savās interesēs izmantot mainīgo pārtikas tirgus situāciju. Jau patlaban graudus, eļļaugus un pienu saražojam vairāk, kā Latvijā spējam patērēt, un ievērojamu daļu saražotā eksportējam. Pie tam pieprasījums pēc graudiem un rapša pārtikai pieaug, turklāt attīstoties bioenerģijas ražošanai, noieta iespējas ir kļuvušas gandrīz neierobežotas. Piena nozarē gan patlaban ir pārejošas problēmas, kas saistītas ar pārstrādes uzņēmumu vājo konkurētspējas. Taču Latvijas piena ražotāji strādā labi, gandrīz puse saražotā tiek eksportēta, savukārt vietējiem pārstrādātājiem, apstākļu spiestiem, nāksies veikt radikālus soļus, lai uzlabotu savu efektivitāti. Arī citām Latvijas lauksaimniecības nozarēm, neskatoties uz valstī importētās produkcijas konkurenci, ir labas attīstības iespējas.

Latvijas lauksaimniekiem ir vairākas īpašas priekšrocības salīdzinājumā ar citām valstīm – šeit ir daudz vietas attīstībai, jo liela daļa valsts teritorijas joprojām nav tikusi iesaistīta aktīvajā produkcijas ražošanā. Savukārt spēcīgākā saimniecību daļa jau strādā tik efektīvi, ka apsteidz citu valstu labākos ražotājus. Ievērojama daļa Latvijas saimniecību ir gatavas tālākai attīstībai, modernizējot ražošanas tehnoloģijas, kāpinot konkurētspēju un ražošanas efektivitāti. Jāņem vērā gan, ka Latvijas lauksaimnieki saņem vismazākos atbalsta maksājumus visā Eiropas Savienībā, līdz ar to panākumi un izaugsme liecina par īpašu rūdījumu un īpaši augstu konkurētspējas potenciālu.

Šādā situācijā par nepārdomātu es varu nosaukt Zemkopības ministrijas lēmumu Lauku attīstības programmas 2007. – 2013.gadam Lauku saimniecības modernizācijas pasākuma projektu vērtēšanā. Programmā kopumā uz visiem gadiem paredzēta noteikta summa – 319 miljoni Eiro. Katrs var prognozēt, kādu daļu šādas inflācijas apstākļos no Lauku attīstības programmai paredzētās finansējuma aploksnes noēd inflācija. To, ko varam par projektu naudām nopirkt tagad, nākamgad vairs nevarēsim. Lai palielinātu līdzekļu izmantošanas efektivitāti, ikkatram ir skaidrs, ka tos vērts izmantot pēc iespējas ātrāk, tagad. Šā gada februārī lauksaimniekiem bija iespēja pieteikt savus projektus modernizācijas atbalsta pasākumam. No iesniegtajiem 946 projektiem trešo daļu pieteikumu nu plānots noraidīt līdzekļu trūkuma dēļ, neskatoties uz to, ka prātīgāk būtu bijis šajā kārtā trūkstošo summu segt no tālākai nākotnei iedalītā finansējuma.

Zemnieki projektus gatavo ne tādēļ, ka saimniecībās nav ko darīt. Saimniecībām nepieciešamas jaunas tehnoloģijas, lai Latvija nenokavētu šā brīža iespēju nopelnīt mainīgajā pārtikas tirgus situācijā. Saņemot atbalstu par februārī iesniegtajiem projektiem, saimniecības varētu paspēt tos realizēt līdz rudens ražai, un jau drīzumā veiktās investīcijas dotu atdevi Latvijas ekonomikai. Valsts un iedzīvotāji kopumā būtu ieguvēji no šādas rīcības. Taču nu tas diemžēl nenotiks. Stratēģiski pareizi šobrīd būtu arī maksimāli stimulēt lauksaimniecības kooperatīvu, zemnieku piena pārstrādes uzņēmumu, un bioenerģijas ražošanas attīstību.

Protams, neskatoties ne uz ko, lauksaimniecības nozare attīstību turpinās. Un arī ekonomikas krīzi mēs, lauksaimnieki, pārdzīvosim.