Lauksaimniecība – eiforija šodien, krīze rīt?

Raksts publicēts 2007. gada 25. septembra laikrakstā “Latvijas Avīze”.
Autore – Rita Sīle.

Cik ilgi turēsies augstas cenas iepirkumu graudiem un pienam? Cik maksās pārtika nākotnē? Kāda būs atjaunojamās enerģijas loma? Kādas lauksaimniecības politikas pārmaiņas gaidāmas nākotnē?
[img]http://www.zemniekusaeima.lv/lv/wp-content/uploads/img47217634586e8.jpg[/img]

Uz šiem un citiem jautājumiem 33. Ziemeļamerikas un Eiropas Savienības lauksaimnieku konferencē Čehijā atbildes meklēja Eiropas Savienības dalībvalstu, ASV, Kanādas un Meksikas lauksaimnieku organizācijas. Rakstā konferences dalībnieku diskusiju galvenie secinājumi Latvijas problēmu kontekstā.

Kas notiek lauksaimniecības preču tirgū pasaulē?

Lauksaimniecības sektors pēdējos gados ir izmainījies strauji un grūti prognozējamos veidos. Virspusēji raugoties, nozarē būtu jāvalda teju vai nebeidzamai līksmībai – produkcijas cenas ir strauji augušas. Tomēr realitāte attīstīto valstu saimniecībām nav tik rožaina. Cenu pieaugums produkcijai tirgū nepavisam nenozīmē, ka palielinās saimniecību ienākumi, drīzāk gluži pretēji. Lauksaimnieki paši vairs nekontrolē tirgu, no cenu pieauguma vairāk iegūst citi tirgus spēlētāji, galvenokārt pārtikas produkcijas gala tirgotāji. Tādēļ galvenais izaicinājums lauksaimniekiem joprojām ir kā palielināt saimniecību ienākumus.
Otrs svarīgākais izaicinājums – kā nozarei piesaistīt darbaspēku. Šobrīd lauksaimniecība gluži vai izmirst. Pārāk daudzi sāk darbību citās nozarēs, un jauni aizgājušo vietā nenāk. Taču, ja sektorā nebūs cilvēku, sektoram nebūs nākotnes, lai cik lielas cenas vai produkcijas pieprasījums.
Tomēr šobrīd nozarē ir vairāk optimisma kā citos gados, jo produkcijas realizācijas cenas aug. Attīstoties Indijas un Ķīnas ekonomikai, pieaudzis piena pulvera pieprasījums, kas izraisījis lielāko cenu celšanos pēdējo gadu laikā. Savukārt klimata izmaiņas, ko izraisījusi globālā sasilšana, un neražas ir radījušas neprognozētu cenu pieaugumu laukaugu produkcijai. Šai produkcijai augošs patēriņš garantēts arī nākotnē, ņemot vērā pieprasījumu pēc atjaunojamiem energoresursiem.
Visiem gan nekad nav labi, tāpat arī lauksaimniecībā – gaļas ražošanā vērojama stagnācija. Vispārēja krīze šobrīd ir cūkgaļas nozarē, taču viegli neklājas arī pārējiem gaļas ražotājiem lipīgo slimību (liellopu trakumsērgas, zilās mēles, putnu gripas) izraisīto ražošanas ierobežojumu un lopbarības sadārdzinājuma dēļ, kas notiek, augot graudu cenām.
Mainās arī galveno lauksaimniecības produkcijas ražotāju valstu loma un nozīme. Eiropas Savienība kādreiz bija galvenā lauksaimniecības produkcijas eksportētāja, taču nu zaudē savas pozīcijas tirgū. Pasaules Tirdzniecības organizācijā attīstības valstis ar strauji augošām lauksaimniecības lielražotājām Brazīliju, Argentīnu un Čīli priekšgalā regulāri un sistemātiski grauj ES pozīcijas. Rezultātā Eiropā jūtams spiediens samazināt ražošanas apjomu, atbalstu pašu zemniekiem un atvērt robežas ārpus Savienības ražotajai produkcijai.
ES ražošanas apjomi ir stingri ierobežoti, tādēļ, lai gan pasaules tirgus pieprasījums pēc lauksaimniecības produkcijas palielinās, Savienības lauksaimnieki no tā iegūst maz, jo ražot un realizēt vairāk par atļauto nedrīkst. Savukārt, augošajās lielražotāju valstīs ierobežojumu nav, turklāt arī kvalitātes prasības saražotājai produkcijai ir daudz zemākas nekā Eiropas Savienībā. Rezultātā gan jaunajās lielražotājās, gan šobrīd esošajās ES konkurentēs – ASV, Austrālijā un Jaunzēlandē – var saražot krietni lētāk un efektīvāk.
Papildus spiedienu rada plaukstošā ģenētiski modificētās produkcijas audzēšana, kas Eiropas Savienībā nav pieļauta. Amerikas delegāti konferencē norādīja, ka, ražot bez ģenētiski modificētu organismu klātbūtnes ir gluži kā ar rokas arklu, kamēr citi strādā ar moderniem kombainiem. Neskatoties uz pētījumu trūkumu par ĢMO ietekmi, Ziemeļamerikā iespēju esošajās lauksaimniecības platībās ražošanas apjomus palielināt līdz tirgus pieprasījuma līmenim saskata tieši ģenētiski modificētās lauksaimniecības attīstībā. Ar ĢMO arī bioenerģijas uzplaukuma radīto produkcijas pieprasījumu apmierināt ir vieglāk. Tādējādi Amerikā ir pārliecināti par ražošanas atrāviena nostiprināšanu, aizņemot jaunos lauksaimniecības produkcijas tirgus. Nākotnē viņi plāno panākt, ka produkciju drīkstēs ievest un realizēt Eiropas Savienībā, izkonkurējot ES ražojumus pat vietējā tirgū.

Eiropas Savienības politika

Ar Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku īsti apmierināts nav neviens. Kopējā lauksaimniecības politika ir tik sarežģīta, ka ir kļuvis neiespējami plašākai sabiedrībai izskaidrot, kādēļ un par ko lauksaimniekiem maksā atbalstu. Arī ražošanas prasības ir tik augstas, ka grūti saprast, kāds no tām labums, toties to izpildei tiek tērēti milzu resursi. Turklāt gan prasības, gan atbalsta mehānismi vietām ir pretrunīgi. Līdz ar to nelauksaimnieku sabiedrība ir gaužām neapmierināta, ka lauksaimniekiem vispār tiek kāds atbalsts, īpaši no nodokļu naudas.
Ražotāji būtībā ir spiesti strādāt pastāvīgās bailēs no sodiem. Ražojot ir jāizpilda veselu rinda birokrātisku prasību, jāveic visdažādākā uzskaite. Ja vēlies, lai to kaut daļēji kompensē, iespējams pieteikties atbalstam. Taču tad kontrolējošām institūcijām jāziņo par teju katru no koka nokritušo lapu. Jāievēro regulas, direktīvas un arī valsts normatīvie akti. Saimniecībā var ierasties virkne kontrolējošu institūciju un kontrolieru. Nekad tā īsti nevari būt drošs, vai kas prasībās nav pamainījies, kāda uzskaite nav aizmirsta, vai viss laikā paziņots. Ja kas nav izpildīts, saimniecībai piemēro soda sankcijas, bieži – nesamērīgi lielas. Tā rezultātā lielākā daļa Eiropas Savienības ražotāju enerģijas aiziet birokrātisko prasību pildīšanai, nevis galvenajam – ražošanai un konkurētspējas nodrošināšanai tirgū. Līdz ar to agrāk vai vēlāk katram lauksaimniecības ražotājam rodas sajūta, ka vieglāk būtu pārtraukt šo un uzsākt citu nodarbošanos.

Turklāt Eiropas Savienības lauksaimniecības politikā norisinās viena reforma pēc otras. Nopietnākas reformas notiek reizi pāris gados, pie tam nākotnes skatījums ir gaužām neskaidrs. Gan veco, gan nu jau arī jauno Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimnieki ir gaužām noguruši no šīm pastāvīgajām neparedzamajām izmaiņām un neskaidrajiem spēles noteikumiem. Pat tie, kas turpina strādāt nozarē, ir gaužām neapmierināti gan ar t.s. savstarpējās atbilstības prasībām, (tās Latvijā būs jāpilda pēc pāris gadiem), gan ar citām esošām un vēl topošām ražošanas prasībām.
Arī nākotne daudz pozitīva nesola. Lai kā lauksaimnieki gaida politikas vienkāršošanu, to nenesīs ne 2013.gada reforma, ne turpmākie gadi. Maz ticams, ka nāks Latvijas ražotāju gaidītais atbalsta izlīdzinājums starp dalībvalstīm. Lauksaimniecībai paredzētais budžets ticamākais samazināsies, tāpat samazināsies tas apjoms, ko drīkstēs eksportēt ārpus Eiropas Savienības, palielināsies produkcijas apjoms, ko importēs citas valstis. Vienīgi bioenerģijas un dažādu risku mazināšanas sistēmu loma varētu pieaugt.

Kāds tam visam sakars ar Latviju?

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā esam kļuvuši atkarīgi no Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas un tās mehānismiem. Esam jau pieradināti pie atbalsta un shēmošanas. Esam iegrimuši birokrātijā. Par to nav sajūsmā ne lauksaimnieki, ne daudzo kontroles institūciju darbinieki, taču tomēr faktiski visi esam gatavi šajā sistēmā piedalīties. Jo tomēr – tirgū ir vieglāk konkurēt ar atbalstu, nekā vispār bez.
Zemnieki sevi nodarbina ar kalpošanu birokrātijai – piesakās uz atbalsta shēmām, veic bezgalīgās uzskaites un gatavo atskaites. Maz to, kas šajā vāveres ritenī spēj vērst pietiekamu uzmanību uz galveno – ražošanas efektivitāti un konkurētspēju. Pie tam Latvijā ir vismazākie atbalsta maksājumi visā ES. Lai spētu darboties konkurencē ar citām valstīm, mums jāshēmo vēl daudz vairāk nekā citur. Par to, starp citu, liecina arī Latvijā it kā strauji uzplaukusī bioloģiskā lauksaimniecība. Faktiski vienīgā metode, kā šo pārtraukt, ir šoka terapija – atbalsta maksājumu pilnīga atcelšana visās Eiropas valstīs. Latvijas ražotāji, kā mazāko maksājumu saņēmēji šādā gadījumā būtu lieli ieguvēji.
Panākt ražošanas kāpumu gan ir grūtāk nekā panākt ražošanas beigas. Tādēļ, izstrādājot Latvijas normatīvo aktu bāzi, vērts domāt, kā saglabāt un veicināt Latvijā ražošanu, mazinot sektorā esošo birokrātiju. Jāpatur prātā, ka pārējai Eiropai Latvija interesē tikai kā noieta produkcijas tirgus, tādējādi mūsu saimnieku lēmumus izstāties no sektora citās valstīs uztvers tikai ar prieku. Taču diez vai tādu notikumu virzību varētu uzskatīt par stratēģiski vēlamu Latvijai.
Lai vai kā, lauksaimniecības produkcijas pasaules tirgus mainās un mainīsies. Agrāk vai vēlāk augstās produkcijas realizācijas cenas kritīsies. Cenu kāpuma izraisītai eiforijai nav pamata ilgtermiņā. Lauksaimniekiem jābūt tam gataviem. Tādēļ ir vērts veicināt ražotāju kooperāciju. Tas ir tas veids, kā ražotājiem nodrošināt ietekmi produkcijas tirgū un tādā veidā novirzīt lielāku ienākumu daļu no pārtikas ražošanas ne tikai pārstrādes uzņēmumu un veikalu īpašniekiem, bet arī plašākai sabiedrības daļai. Pie tam, lai nodrošinātu sektora darbību nākotnē, vērts īpaši attīstīt sektorus, kam ir perspektīva un potenciāls. Te minama kaut vai atjaunojamās enerģijas, ne tikai biodegvielas, attīstība. Tādēļ nepieciešams aizpildīt tukšos robus Latvijas normatīvajos aktos.