Lauksaimniecības risku vadības koncepcija, iespējams, nebūs darboties spējīga

„Zemnieku saeima” pauž bažas, ka Zemkopības ministrijas izstrādātā koncepcija „Par lauksaimniecības risku vadības politiku Latvijā” nespēs darboties praksē.

Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Valters Bruss: „Apsveicami, ka koncepcijas izstrāde nonākusi noslēguma posmā. Tomēr mūs māc šaubas, vai izstrādātā risku vadības sistēma zemniekiem radīs motivāciju apdrošināties masveidā, līdz ar to koncepcijas efektivitāte varētu būt apšaubāma. Lauksaimniecības apdrošināšanai jābūt visaptverošai, savādāk tā nesasniegs gaidīto rezultātu.”

Būtiskākais jaunās apdrošināšanas sistēmas trūkums – iespējams, zemniekiem nebūs motivācijas tajā piedalīties. Iemaksas apdrošināšanas fondā plānotas, rēķinot trīs iepriekšējo gadu vidējos ienākumus no hektāra valstī, taču ienākumi no hektāra būtiski atšķiras industriālām un daļēji naturālajām saimniecībām – pat trīsreiz. Tādēļ māc bažas, ka gan lielās, gan mazās saimniecības uzskatīs, ka tiks apkrāptas, un izlems, ka apdrošināties nav izdevīgi.

ZSA biroja vadītāja Rita Sīle: „Mūs māc bažas, ka no mazajiem saimniekiem tiks prasītas nesamērīgi augstas prēmiju iemaksas. Jāņem vērā, ka trūcīgākās saimniecības bieži knapi savelk galus kopā, tādēļ šie zemnieki, visticamāk, brīvprātīgā shēmā piedalīties nebūs pierunājami. Savukārt lielajiem zemniekiem kompensācija, kas aprēķināta pēc vidējās valsts ražas statistikas, būs pārāk maza salīdzinājumā ar faktiskajiem zaudējumiem dabas postījumu gadījumā. Pie tam nav paredzēts izvērtēt, vai konkrētajā saimniecībā zaudējumi ir vai nav bijuši. Tas ir gluži kā izrēķināt vidējo ķermeņa temperatūru slimnīcas palātā un saskaņā ar to visiem sirdzējiem piedāvāt vienādas zāles.”

Bez tam risku vadības koncepcija neaptver lopbarības platības un augļkopību, lai gan šīm nozarēm iepriekšējos gados maksātas agroklimatisko postījumu kompensācijas. Sistēma arī paredz zaudējumu kompensēšanu tikai gadījumā, ja postījumi bijuši vismaz trešdaļā kultūras kopplatības valstī. Taču Latvijā laika apstākļi ir neviendabīgi, tādēļ zaudējumu kompensācijas jāparedz, ja zaudējumi konstatēti atsevišķu reģionu robežās.

Risku vadības koncepcijai jādod risinājums problēmai – lauksaimniekiem vēl aizvien trūkst iespēju apdrošināt augkopības platības. Tādēļ dabas postījumu gadījumos zemniekiem nācies segt milzu zaudējumus no savas kabatas vai arī lūgt ārkārtas palīdzību – daļēju zaudējumu kompensāciju no valsts budžeta. Šāda kārtība ir nodarījusi kaitējumu visai nozarei – sabiedrībā radies maldīgs priekšstats par lauksaimniecību kā liekēžu nozari. Tāpat paši izplatīts viedoklis, ka zemkopība nav rentabla nodarbošanās. Šiem mītiem ir graujoša ietekme uz nozares attīstību.