Lauksaimniecības zeme – zelta kapitāls nākotnē

Nacionālās apvienības rosinātie grozījumi likumā pagarināt aizlieguma termiņu ārzemniekiem pirkt Latvijas zemi ir “neiespējamā misija”, kuru neatbalsta ne vairums politiķu, ne arī zemnieku organizācijas. Līdz ar to netiks rīkots attiecīgs referendums, jo tam nav nekādas jēgas, izskanēja biznesa portāla “Nozare.lv” rīkotajā diskusijā. Savukārt valdības akceptētie priekšlikumi par ierobežojumiem zemes pircējiem, lai gan vērtējami pretrunīgi, kopumā atbalstāmi, jo veicinās reālu ražošanu uz lauksaimniecības zemes. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka nākotnē lauksaimniecības zemes cena pieaugs un  zeme tās īpašniekiem būs kā zelta kapitāls. Diskusijā piedalījās Nacionālās apvienības  “VL-TB/LNN” deputāts Dzintars Kudums, biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietnieks, saimniecības “Mežacīruļi” līdzīpašnieks Juris Cīrulis, investīciju kompānijas “NCH Riga” vadītājs Kārlis Cerbulis, Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe, uzņēmējs, lauksaimnieks, kompānijas “Foran Real Estate” līdzīpašnieks Gundars Skudriņš, Saeimas deputāts, partijas “Vienotība” frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns, kā arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvis agronoms Valdis Dzenis.

 

 

Saeima pērn 28.novembrī nodeva izskatīšanai komisijās nacionālās apvienības rosinātus grozījumus likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, paredzot līdz 2020.gadam pagarināt ierobežojumus zemes iegādei ārzemniekiem. Kāda ir šo priekšlikumu tālākā virzība, ņemot vērā, ka tie ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES)  tiesību regulējumu? 

 

Edvards Smiltēns (E.S.) Visi līdz šim veiktie juridiskie atzinumi apliecina, ka pagarinājums nav iespējams, pretējā gadījumā būtu jāgroza pievienošanās līgums ES, līdz ar to nacionālās apvienības piedāvātie priekšlikumi ir “neiespējamā misija”. Tas nav nekas vairāk kā sabiedrībai tīkams gājiens bez reālām sekām. Šī norma bijusi spēkā desmit gadus, realitātē skaidri redzam, ka tā nav pildījusi savu mērķi – patlaban vairāki simti tūkstoši hektāru zemes Latvijā pieder ārzemniekiem

Dzintars Kudums (Dz.K.) Nepiekrītu, ka tā ir “neiespējamā misija”. Pagarinājums ir nepieciešams, tāpēc esam lūguši ZM vērsties attiecīgās ES institūcijās, lai šo jautājumu iekustinātu. Apzināmies, ka nevaram grozīt starpvalstu līgumus, tomēr  jādara viss iespējamais, likvidējot likumos pieļautos robus, lai zeme paliktu Latvijas pilsoņu rīcībā. Piemēram, lietuvieši savākuši parakstus attiecīga referenduma rīkošanai, tātad var iet arī šo ceļu, mainot līgumu un pagarinot termiņu.

E.S. Priekšlikumu Saeimas Tautsaimniecības komisijā atbalstījis deputātu vairākums. Zīmīgi, ka neatbalstītāju vidū ir pašreizējais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš šo likumprojektu nosaucis par butaforisku. Pilnībā piekrītu, jo līdzšinējais regulējums par liegumu iegādāties ārzemniekiem zemi bijis butaforija jeb caurs siets. Jebkura juridiska persona, aiz kuras stāv ārvalstu investors, pērk zemi, cik vien nauda ļauj.

 

Bet ko darīsiet ar šo nacionālu priekšlikumu?

 

E.S. Saeimai šie priekšlikumi jānoraida, jo tādā veidā tikai tracinām Eiropas Komisiju, nevis risinām problēmu pēc būtības. Saistībā ar šo situāciju vispār viss samests vienā katlā – gan Nacionālās apvienības priekšlikumi par pagarināšanu, gan Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvja Armanda Krauzes sāktā balsu vākšana par tautas nobalsošanu, “Zemnieku saeimas” izteikumi par referenduma rīkošanu, tas rada aplamu priekšstatu par Latviju, kā arī izsauc neizpratni ārvalstu vēstniecībās un investoros.

 

Kā uzskata pārējie diskusijas dalībnieki – vai vajadzētu pagarināt ierobežojumus ārvalstniekiem pirkt zemi vai nē? Vai rīkosiet referendumu? 

 

Juris Cīrulis (J.C.) Drīzāk šajā situācijā būtu jārīko referendums par izstāšanos no ES, bet nu tas tā… Lai cik simpātiski būtu nacionālu priekšlikumi, jānodarbojas nevis ar demagoģiju, bet beidzot jāsaprot, kādi būs zemes pirkšanas kritēriji pēc 1.maija, lai zemnieki varētu mierīgi strādāt tālāk. “Zemnieku saeima” bijusi klāt visās sarunās par likuma grozījumiem, un skaidrs, ka nekāda referenduma nebūs, tam nav jēgas. Piekrītu, ka līdzšinējie noteikumi ir kā siets, vienlaikus visi tirgus dalībnieki labi zina, ka pēdējā iespēja kaut ko mainīt bija 2011.gads, kad kopīgiem valsts un zemnieku organizāciju spēkiem aizlieguma termiņu pagarinājām uz četriem gadiem. Lai cik simpātiski būtu “nacionāļu” priekšlikumi to atkārtot, man kā pragmatiķim jāskatās tālāk – pavasarī jāapstrādā lauki un jāsēj labība. Rēķinos ar reālo situāciju, ka pagarinājumu nebūs.

Valdis Dzenis (V.Dz.) Pilnīgi pareizi, pretējā gadījumā zaudējuma laiku un resursus. LOSP publiskajā aptaujā par tautas nobalsošanu savācis ap 4000 parakstu. Tomēr jāatzīst, ka ar to visu diemžēl tēlojam donkihotus pret Briseles birokrātijas dzirnavām. Zemnieki ir nokaitināti, tomēr patlaban rīkot referendumu nav reāli, nav jēgas.

Kārlis Cerbulis (K.C.) Priekšlikums par aizlieguma pagarinājumu nav nekas cits kā politiķu murgi, kas kaitēs lauksaimniecībai. Tā vietā laukos jāattīsta ražošana, tikmēr jūs ar šīm izmaiņām likumdošanā darāt pretējo. Kāpēc ārvalstu investori pērk zemi Latvijā? Jo tā ir lēta. Kamēr zeme ir tik lēta, ārzemnieki atradīs visādus veidus, kā “līst” iekšā.

Gundars Skudriņš (G.S.) Es situāciju vērtēju divējādi. Kā ārvalstu investoru pārstāvi šāds kalambūrs ar likumu mani pilnībā apmierina. Ja grozījumi izies cauri, zeme Latvijā kļūs lētāka, ārzemnieki turpinās pirkt zemi. Savukārt kā lauksaimniekam man situācija neuzlabosies. Mana zeme paliks lētāka, kā zemnieks, aizejot  uz banku un liekot pretī lētākus aktīvus, varēšu investēt nevis 100, bet vairs tikai 50 hektāros.  Skumji, ka runājam par lietām, kas nav realizējamas. No vienas puses – gribam lielākas subsīdijas no ES, no otras puses – gribam balsojumu par izstāšanos no ES, nu neiet tas kopā, līdz ar to patlaban ir sajūta, ka piedalos priekšvēlēšanu kampaņā. Jāraugās taču uz lietām pragmatiski un jāsaprot, ka finanšu pasaulē naudai nav nacionālas piederības vai izcelsmes. Tie, ka gribējuši, zemi ir nopirkuši un strādā. Jārod iespēja atbalstītu ražojošos zemniekus, lai viņi kļūsti konkurētspējīgus, nevis jājauc kopā praktiskas lietas ar priekšvēlēšanu kampaņu un visu jāved uz ekonomikas strupceļu.

 

Valdība 21.01. 2014. akceptēja grozījumus likumā, kas nosaka, kāda fiziska un juridiska persona varēs būt lauksaimniecības zemes pircējs, pašvaldību lomu zemes pirkumos, kā arī pirmpirkuma tiesības. Grozījumi ir vērsti uz to, lai sekmētu lauksaimnieciskās zemes izmantošanu pārtikas ražošanai, jaunu lauksaimnieku iesaisti zemkopībā un zemes lielāku pieejamību vietējiem lauksaimniekiem. Šie grozījumi radījuši sabiedrībā pretrunīgus vērtējumus – vieni tos atbalsta, citi kritizē un sūdzas EK. Vai Saeima būs gatava tos akceptēt? Kā prognozējat Saeimas balsojumu? 

 

E.S. Domāju, ka Saeimas vairākums likumprojektu atbalstīs, apzinoties, ka šis ir instrumentu kopums, kas vērsts uz to, lai panāktu, ka efektīgi tiek izmantots katrs zemes hektārs, zeme nonāktu ražotāju rokās, nevis būtu spekulāciju objekts. Šie ir galvenie virzieni, un regulējums par ierobežojumiem ir viens no instrumentiem. Negribu piekrist, ka, pieņemot ierobežojumus, vedam ekonomiku uz strupceļu, tad jau Dānijai un Francija būtu bankrotējušas. Vispār jāatzīst, ka līdz šim Latvija nav izmantojusi savas iespējas līdz riebumam. Iestājoties ES, bija noteikums, ka nedrīkst pasliktināt regulējumu, savukārt līdzšinējais regulējums netiek grozīts. Tas nozīmē, ka iepriekš bija jāpaveic mājasdarbs, lai maksimāli garantētu sakārtotu zemes tirgu un to, ka īpašumi paliek vietējo rokās. Tas nav izdarīts, tad nu vismaz tagad izveidots filtrs personām, kas gribēs pirkt vairāk nekā piecus hektārus, – pirmpirkuma tiesības, lauksaimnieciskā izglītība, rakstisks apliecinājums par ražošanas sākšanu pēc trim gadiem utt.  Protams, tā nav brīnumnūjiņa,  jo nevar būt runa par aizlieguma termiņa pagarinājumu vai referendumu.

K.C. Dānijā, starp citu, atmeta tamlīdzīgu likumu.

J.C.  Ja uz Latviju atnāk ārzemnieks, apņem sievu, nodibina ģimeni, nekāda likumdošana taču nestāsies viņam ceļā. Tas, ka gribam uzlikt lielākas prasības, ir tikai normāli, un šis filtrs nevienam ļaunumu nenodara, tās gan ir nelielas neērtības, bet gan jau pieradīs.

Dz.K. Protams, atbalstīsim esošos priekšlikumus un papildus iesniegsim arī savējos. Piemēram, ja ārzemnieks vēlas zemi pirkt, lai aizstāv biznesa plānu latviešu valodā, tas tikai veicinās cilvēka iekļaušanos vietējā kultūrvidē.  Kas attiecas uz  iepriekš pieminēto aizlieguma pagarinājumu, atgādinu, ka Nacionālā apvienība ies juridiski korektu ceļu – ja tas juridiski  nebūs iespējams, neuzturēsim prasību pagarināt līdz 2020.gadam. Patlaban notiek izpētes darbs. Tāpat vēlos izteikt personīgo viedokli. Patlaban lielākā daļa zemnieku jau ir iegādājušies noskatītās zemes. Protams, kaut ko nacionalizēt jeb atņemt īpašuma tiesības nav pieņemami, jo īpašums ir svēts. Bet ko var izdarīt – par aizlaistu un neapstrādātu zemi uzlikt lielāku nodokli nekā pašreizējie 3% . Nodokli vajag paaugstināt gadu no gada, lai cilvēki saprot, ka tā kā patlaban nepaliks. Varētu noteikt zināmu robežu, varbūt 500 vai 1000 hektāru īpašumā, pēc kuras nodoklis stipri palielināsies. Tas, protams, neattieksies uz iznomātām zemēm, bet uz personīgiem īpašumiem.

E.S. Grozījumi ir kā instruments, kam jānodrošina zemes apsaimniekošana. Mazas saimniecības var būt efektīvas, tomēr pārāk mazi īpašumi nevar sasniegt patiešām lielu efektivitāti. Es negribētu pieredzēt, ka Latvijā izveidojas 100 milzīgas lielsaimniecības. Jādomā, kā nodrošināt ģimenes saimniecību modeļa attīstību, – visi zina, ka lauki izmirst, mazajos miestos nav rentabli investēt ūdenssaimniecībā un tamlīdzīgi. Patlaban runa ir par situāciju, kad zemes īpašumi konsolidējas nedaudzu īpašnieku rokās.

J.C. Vispār patlaban Latvijā jau ir apmēram 110 lielsaimniecības.

G.S. Gribu pievērst klātesošo politiķu uzmanību – zemes īpašumu struktūra rāda, ka ārzemniekiem Latvijā pieder  tikai 10% no visām lauksaimniecības zemēm, tas ir, nedaudz vairāk nekā 300 000 hektāru. Savukārt privātajās rokās ir ap trim miljoniem hektāru, tā ka nesalīdzināmi vairāk. Kur problēma? Ja raugāmies uz valsts drošību,  ārzemju kapitāla klātbūtne šeit ir par mazu.

Dz.K. Vai pareizi sapratu, ka ārvalstu kapitāls var garantēt nacionālo drošību? Brīnums, ka vispār vēl runājam latviešu valodā…

 

Sarunā klāt ir neatkarīga eksperte Ingūna Gulbe, kas nav ne lauksaimniece, ne arī saistīta ar ārvalstu investoru uzņēmumiem. Kā vērtēja grozījumus – gan “nacionālu” priekšlikumus par pagarinājumu līdz 2020.gadam, gan valdības akceptētās prioritātes – vai tas viss strādās un kā?

 

Ingūna Gulbe (I.G.) Tas, vai zeme pieder vietējam cilvēkam vai ārzemniekam, ir svarīgi arī no sociālajiem un kultūras faktoriem. Ārzemniekam, kurš pa telefonu dod instrukcijas, kas un kā darāms viņa īpašumā Latvijā, vairumā gadījumu nav atbildības par vietējo sabiedrību. Savukārt vietējo īpašnieku interesē tas, kas notiek pagasta kultūras namā vai skolā. Esmu pārliecināta, ka situācijas labā jādara sekojošais – tās zemes, kas vēl ir brīvas vai arī izliktas pārdošanā, jāpadara vieglāk pieejamas vietējiem pircējiem. Nevajag pieturēties mērķim padarīt zemi lētāku, bet gan jāatvieglo pirkšanas process. Patlaban ir tā, ka zemniekam banka bieži vien nedod kredītu, pretī kā ķīlu ņemot zemi, pastāv aizņēmuma problēmas. Jā, pērn izveidota valsts finansētā Zemes kreditēšanas programma, un tā ir ļoti laba, tomēr vienlaikus – pārāk smagnēja. Lai tiktu pie aizdevuma, zemnieku saimniecībai nepieciešams grāmatvedis, kas visi birokrātijai izbursies cauri, bet mazie zemnieki taču nevar atļauties to algot!  Šo programmu var izmantot tikai lielsaimnieki, tomēr arī no viņu puses birokrātijas dēļ nav nemaz tik liela interese. Zemniekam naudu parasti vajag ātri – kad rodas kādas problēmas un nevar gaidīt. Tad pārdevējam nav laika noņemties ar zemes kreditēšanas programmu, un tas, kam ir skaidra nauda, pirmais to zemi nopirks. Diemžēl Latvijas zemniekiem ir zemākie tiešmaksājumi ES, tādēļ nevar nopirkt vajadzīgās zemes tik viegli kā ārzemnieks. Kas jādara? Jāatvieglo zemes kreditēšanas programma, un tas ir Zemkopības ministrijas uzdevums. Arī jaundibinātais Zemes fonds rada šaubas – vai zemniekiem būs nepieciešams starpnieks, valsts iestāde, kurš noteiks, kuram drīkst vai nedrīkst pārdot zemi? Lielzemnieki saka, ka tas viņus neinteresē.

K.C. Ja jau patlaban pastāv problēmas ar zemes fondu un kreditēšanu, tad, mīļie politiķi, apdomājieties, kādu birokrātiju vēl radīsiet ar gaidāmajiem ierobežojumiem! Kāpēc? Paraugieties Nacionālajā attīstības plānā – jūs pārkāpjat katru punktu, kur minēts, ka maksimāli jāsamazina administratīvais slogs.

E.S. Problēma jau nav tā, ka ārzemnieki pērk zemes, bet gan tā, ka vietējie pārdod. Ja paraugāmies nākotnē, visas prognozes liecina, ka  2050.gadā uz planētas būs 9,2 miljardi iedzīvotāju, kas nozīmē, ka dramatiski kāps pieprasījums pēc pārtikas. Latvija ir ideālā vietā, lai to ražotu, līdz ar to skaidrs, ka zemes cena un vērtība nākotnē kāps. To apzinoties, izvēlējāmies vērsties nevis pret kaut ko, bet gan novērst pagātnes kļūdas un radīt jaunu instrumentu, lai imobilizētu vietējos un dotu viņiem iespēju pirkt zemi. Tā, lai zemnieki spētu resursus noturēt savās rokās un iegūt maksimālu atdevi gan ģimenēm, gan attīstīt valsts ekonomiku.

V.Dz. Manuprāt, Smiltēna kungs “brauc kosmosā”. Dzīvojot laukos, ir tikai trīs iespējas, ko iesākt ar zemi – uz tās strādāt, iznomā vai pārdot. Zemnieki nevēlas, lai ārzemnieks uz savas zemes gulētu un nekā nedarītu. Man kaimiņos aizaug piecu hektāru lauks, bet nopirkt nevaru, jo īpašnieks uzlicis astronomisku cenu – gribi pērc, negribi, nepērc. Mans priekšlikums – jānosaka atbildīgais, kurš uzmana, kas notiek ar zemēm un vienīgais, kurš to spēj izdarīt, ir pagasts. Tas var sasaukt administratīvo komisiju un uzlikt sodu vai arī sekot, kad piemērot iepriekš pieminēto paaugstināto nodokli par aizaugušām platībām.

 

Patlaban laba zeme Zemgalē jau maksā vairāk nekā 2000 eiro, bet kas notiks ar zemes cenām pēc 1.maija? Kādas varētu būt prognozējamās cenu izmaiņas, ja grozījumi likumā tiks pieņemti? 

 

K.C.  Pašreizējā starpība ar Rietumiem nesamazināsies, un Latvijā tā ir vidēji trīs reizes zemāka. Protams, zemes vērtībai jāpieaug, lai zemnieki varētu veiksmīgāk kreditēties. Starp citu, vietējie zemnieki jau tagad aktīvi pērk zemes, piemēram, visa zeme, ko manis pārstāvētais amerikāņu pensiju fonds pirms 15 gadiem iepircis un iznomājis, pārdota atpakaļ vietējiem zemniekiem. Un zemes cena patiešām kāpj.

G.S. Pircēju skaits tomēr samazinās. Saprotams, ka ražojošai zemei Zemgales pusē cenu kritums nav gaidāms, jo tur ir ļoti liela konkurence. Vidzemē, Latgalē, kur lauksaimniecības zeme vairumā ir aizaugusi un ārzemnieki mēģina ar saviem līdzekļiem to atgriezt ražošanā, tur gan būs būtisks, vismaz 20% liels, cenu pieaugums.

J.C. Manā pusē Zemgalē zemes cenu bieži vien nosaka pašvaldības, kuras ar vienu blīkšķi var cenu uzraut augšā. Piemēram, pašvaldība pārdod savu zemi ar sākuma cenu 3000 latu par hektāru un izsoles soli – 500 latu. To gan nopirka vietējais zemnieks, bet nu cena ir astronomiska. Ar to gribu teikt, ka nekad neko nevar prognozēt, turklāt būtisks faktors ir arī zemes auglības novērtējums. Jebkurā gadījumā  zemes cena nekritīs, tikai lēnām pieaugs.

 

Vai plānojat zemi vēl pirkt klāt?

 

J.C. Noteikti pirkšu, manai saimniecībai vēl nepieciešami pārsimts hektāri, tad kopā būs 700 hektāri, kas atbilst “Mežacīruļu” attīstības stratēģijai. Tad nākotnē pelnīs arī mani mazbērni, ņemot vērā augošo pieprasījumu pēc graudiem. Investējam lielas summas, lai saglabātu saimniecības dzīvotspēju.

V.Dz. Es plānoju piepirkt klāt vēl 10 hektārus. Diemžēl jāatzīst, ka zemes cenās nav nekādas sistēmas – katrs īpašnieks uzliek tādu summu, kādu grib, un tad nogaida, kas nu būs. Iznākumā neviens nepērk un zeme stāv neapstrādāta. Mana kaimiņiene uzlika cenu 2000 latu par hektāru, atradās pircējs, un viņa ātri pielika klāt vēl 1000 latu.

G.S. Es gaidu, ka cena kritīs. Man īpašums ir Cēsu novadā, mums cena ir ap 1000 latu par hektāru, tā ir reģiona vidējā cena. Apsaimniekoju 500 hektāru, nav plāna pirkt klāt papildus zemi, bet gan palielināt ražošanu uz jau esošajiem hektāriem. Saimniecībā ir ap 100 hektāru ārstniecības augu, un mums subsīdijas ir mazsvarīgas, jo  uz apgrozījuma fona no viena hektāra tas neko daudz nenozīmē.
Savukārt kā “Foran Real Estate” partneris varu teikt to, ka pēdējos gados kompānija nopirkusi no Latvijas pilsoņiem ap 14 000 hektāru lauksaimniecības zemes. No šī apjoma tā zeme, uz kuras patiešām var ražot, ir 4500 hektāru, no kuriem savukārt apmēram 3000  hektāru ir iznomāti vietējiem zemniekiem. Ir reģioni, kur 2000 hektāru ir atgriezti lauksaimniecībā – zeme ir sakopta, celmi izrauti utt., bet tik un tā grūti atrast nomniekus, kas uz šis zemes ražos. Tās ir ļoti lielas investīcijas, kas ieguldītas zemes sakopšanā, un nezinu, kurš Latvijas zemnieks to varētu izdarīt. Līdz ar to kompānija turpinās pirkt zemi un to attīstīt. Ierobežojumi mūs reāli neskars, jo ražošana uz visas iepirktās zemes jau notiek, tā ka kritērijiem atbilstam. Par to, ka ārzemju investīciju vēl joprojām par maz un vietējie paši nevar zemi nopirkt, liecina fakts – izbrauciet cauri Vidzemes augstienei un redzēsiet, ka tur drīz vairs nebūs ainaviskās vērtības, viss aizaudzis. Neatkarīgās Latvijas laikā bija 25% mežu, tagad – jau 50%. Atgādināšu, ka Ungārija priekšvēlēšanu bumā pieņēma līdzīgus dramatiskus noteikumus par aizliegumu pārdot zemi, pēc tam Eiropas komisija izteica brīdinājumu par 60 miljonu eiro soda naudu, bet ungāri vienalga turas cieši pie sava. Problēma ir tā – ja šis viss notiktu pēc Saeimas vēlēšanām, es teiktu, ka ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku, kas var veicināt attīstību laukos. Tomēr tagad, priekšvēlēšanu laikā, varam gaidīt dažādus brīnumus, jo loģiskais saprāts vēlētāju zvejošanā nedarbojas.

Dz.K. Zemes cena noteikti augs, bet atkarībā no augsnes vērtības un platības lieluma. Kas attiecas uz  iepriekšminētajiem administratīvajiem ierobežojumiem, tie ir jāuzliek, lai kaut kādā veidā bremzētu spekulācijas procesu. Vienīgā lieta, kā varētu regulēt tirgu, ir nekustamā īpašuma  nodokļa politika, ko jau minēju.

G.S. Nesaprotu, kāpēc vajadzētu regulēt tirgu?

J.C. Tā nav tirgus regulācija, bet nodokļu politika. No zemnieku viedokļa šis variants nav īsti veiksmīgs, bet varētu būt variācijas par nodokļa lielumu atkarībā no zemes apstrādes pakāpes. Tad  tiem īpašniekiem, kuri zemi neapstrādā, būs vēlēšanās tikt no tās vaļā.

E.S. Varu piekritis tēzei, ka, ieviešot minētos noteikumus, pircēju varētu palikt mazāk. Tas īstermiņā zemes cenu dažos reģionos varētu nedaudz mazināt, tomēr ilgtermiņā pilnīgi skaidrs – tiem, kuriem patlaban pieder mežs vai zeme, tas būs zelta kapitāls, ja vien nākamajām paaudzēm īpašumu noturēs, to nepārdodot. Jau patlaban perspektīvākās eksporta nozares ir lauksaimniecība un pārtika. Ņemot vērā prognozējamo pieprasījumu pēc pārtikas un koksnes, šis ir nenovērtējams kapitāls.
Starp citu, ir vēl kāda nianse. Patlaban “Zemnieku saeimā” 60% biedru apsaimnieko nomas zemi. Kā dzirdējām no Cīruļa kunga, viņi plāno savu biznesu, balstoties uz to, ka šī zeme ir pieejama, aizņemas naudu bankās un domā stratēģiski. Ja vienā dienā īpašnieks nomas līgumu nepagarina, shēma izjūk un viņi pakļauti milzīgam biznesa riskam. Tas nozīmē, ka maksimāli jādara tā, lai šī zeme nonāk pie vietējiem ražojošajiem lauksaimniekiem.

I.G. Neredzu iemeslu zemes cenas samazinājumam. Cena varētu mainīties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, šogad kailsala dēļ varētu nākties pārsēt daļu ziemāju, vajadzēs naudu, daži zemnieki rudenī bankrotēs, un,  lai atdotu parādu, būs jāpārdod zeme. Tomēr kopumā cerēt, ka zeme Latvijā kļūs lētāka, nav iemesla. Piekrītu Skudriņa teiktajam – iejaukties tirgū ar cenu  regulēšanu nedrīkst. Ar nodokļu politiku – jā, bet ne ar cenu regulējumu.

 

Ko valsts iegūs no grozījumiem pēc 1.maija? Aizaugušu lauksaimniecības zemju skaits 8 gados ir palielinājies par 18% jeb par 400 000 ha, zemes īpašumi ir ļoti sadrumstaloti – 360 000 īpašumu atrodas 580 000 atsevišķu zemes vienību.

 

E.S. Var jau to plānu dažādi kritizēt, kā te izskanēja, tomēr šis ir konkrēts mēģinājums piedāvāt instrumentu, kā risināt situāciju, tā vietā, lai neko nedarītu. Vēlamies panākt 2020.gadā, ka ražošanā būtu divi miljoni zemes. Svarīgi veikt zemju konsolidāciju, jo zemes izmētātas līdz 100 kilometru rādiusā, tāpēc likumā esam iestrādājuši pirmpirkuma tiesības nomniekiem un pieguļošo teritoriju īpašniekiem. Plānojam kāpināt atdevi un produktivitāti no hektāra.

J.C. Produktivitāti tik vienkārši nevar nomērīt. Saražoto elektrību spainī vārtu rūmē nepārdosi, arī piena vai graudu tonnas nē. Tās ir trīs nozares, kuras ir valstiski nozīmīgas kā nodokļu maksātāji, tās tad arī no valsts puses iespējami vairāk jāatbalsta.

 

Informācijai
Latvijā ir 6,4 miljoni hektāru zemes – no tiem 2,4 miljonus aizņem lauksaimniecībā izmantojamā zeme, bet 3 miljonus – meža platības. Labā lauksaimniecības stāvoklī ir 1,99 miljoni hektāru. Tirgum produkciju ražo uz 1,4 miljoniem hektāru zemes.

 

Autori: Inese Helmane, Ingrīda Mičāne
Nozare.lv