"Mežacīruļi": Pareizi strukturēta saimniecība subsidētās enerģijas nodokļa slogu izturēs

Pareizi administrējot un vērtējot saimniecību ieguldījumu tautsaimniecībā, arī no subsidētās enerģijas nodokļa (SEN) būs savs labums un tas ražotnēm nebūs nāves spriedums, uzskata zemnieku saimniecības “Mežacīruļi” saimnieks, biogāzes stacijas “MC bio” īpašnieks Juris Cīrulis, kurš, spītējot papildu nodokļu slogam, pašlaik meklē sadarbības partnerus Ķīnā, lai attīstītu biogāzes ražotni.
Kā vērtējat no šī gada janvāra no jauna ieviesto SEN?
Nodokļa administrators ir Lauku atbalsta dienests. Tā ir laba ziņa tiem komersantiem, kuri ir lauksaimnieki. Elektroenerģijas ražošanā lauksaimnieku mazās aktivitātes dēļ laikā, kad bija jāraksta biogāzes ražošanas izveides projekti, iekļuva ļoti daudz ar lauksaimniecību nesaistītu komersantu, kuri savulaik radīja negatīvu attieksmi. Tiem ražotājiem, kuriem pašiem ir kūtsmēsli un kuri paši savu saražoto siltumu izmanto turpmākai ražošanai, piemēram, siltumnīcām vai apkurei, milzīgu problēmu nevajadzētu būt.
Ja tiktu realizēta pārdomāta atbalsta politika un atbalstu vairāk saņemtu pareizi strukturētas biogāzes ražotnes, ieguvumu būtu daudz vairāk. Ar pareizi strukturētām ražotnēm es domāju visu procesu – govs-mēsli-biogāze vai cūka-mēsli-biogāze. Šādu biogāzes staciju izveide depresīvajos apvidos ļautu īstenot nozaru dažādošanu, kā tas sākotnēji tika domāts, un uzņēmējiem ļautu diversificēt riskus. Taču dzīvē viss bija citādi, uzradās puiši, kuriem bija nauda un kuri darīja visu, ko gribēja. Pirka zemi, izbrauca ceļus un lauka vidū cēla biogāzes stacijas, no kurām ne iedzīvotājiem, ne valstij reālu ieguvumu nebija. Tā tautā radās apzīmējums – “biogazņiks”.
Tagad ar SEN tiek mēģināts nošķirt lauksaimniekus no vieglās peļņas tīkotājiem, jo biogāzes stacijām uzliktais nodoklis var svārstīties no 5% līdz 10%. Diemžēl nav īstas garantijas, ka zemnieki vienmēr spēs izpildīt visus nosacījumus un katru mēnesi no tā iekasēs 5% nodokli, nevis vairāk. Jaunais nodoklis ir arī milzīgas neērtības zemniekiem, kuriem nav siltuma skaitītāju. Tās ir papildu investīcijas, kas prasīs kādu tūkstoti eiro. Iespējams, būs kāda siltumtrase papildus jāizveido.
Kādi ir būtiskākie nosacījumi, lai biogāzes stacija varētu maksāt pēc zemākās nodokļa likmes?
Lai tiktu 5% nodokļa grupā, jāsaražo biogāze no kūtsmēsliem un paša saražotās zaļās masas. Otrs būtiskākais nosacījums – koģenerācijā iegūtā siltuma izmantošana pašu vajadzībām.
“Mežacīruļi” izpilda abus šos nosacījums.
Jā. Apzināti gāju uz to, lai izpildītu abus kritērijus. Mājinieki gan man to pārmeta, taču, zinot to, kā Latvijā viss notiek, kad pie darba ķeras jebkurš administrators vai birokrāts, labāk jau priekšlaikus nodrošināties.
Cik liels būs jūsu SEN maksājums?
Aptuveni 80 000 latu (113 800 eiro), ja nodokļa aprēķinā izmantos 10% likmi. Ja 5%, tad aptuveni uz pusi mazāk. Savulaik, sākot elektroenerģijas ražošanu, lielījos, ka 80 000 esmu ietaupījis minerālmēsliem. Tagad to atdošu valstij.
Ko “Mežacīruļiem” nozīmē šī summa? Ko jūs par šo naudu varētu paveikt?
Tā ir modernizācijas bremzēšana, apgrozāmie līdzekļi. Saimniecība ir liela. Mums ir 700 hektāri zemes, un uz katru hektāru jātērē aptuveni 900 latu gadā (nepilni 1300 eiro). Ja aizpagājušajā gadā mēs vēl rēķinājām, ka labas ražas iegūšanai nepieciešami 500-600 latu (700-850 eiro) vienam hektāram, tad tagad tie ir 800-900 latu (1100-1300 eiro).
Protams, dzīve nekļūst vienkāršāka, taču “Mežacīruļos” par to īpaši nesūrojas. Mūs vairāk uztrauc tas, ka, par spīti nodokļos gadā nomaksātajiem ap 200 000 latu (280 500 eiro) un tam, ka laukos pildām sociālās funkcijas, attieksme no valsts nekļūst pozitīva. Protams, tie 80 000 latu, ko samaksāsim SEN, ir liela nauda. Ar šādu naudu kabatā es varētu aiziet pensijā. Taču man daudz nozīmīgāks šķiet tas, ka mēs saviem darbiniekiem būvējam mājas, dzīvokļus, veidojam infrastruktūru. “Mežacīruļos” visās ražotnēs nodarbināti 30 cilvēki. Viņi saņem gan algu, gan par viņiem tiek maksāti nodokļi. Ja pareizina šo skaitli ar 1,2, ko es uzskatu par vidēju latviešu ģimeni, tad mēs iegūstam mutes, kuras apgādājam ar uzturu. Tas nav maz, turklāt, ja ņem vērā, ka mums ražotne ir ciematā, kur dzīvo 40 cilvēku, tad var saprast, cik šāda saimniecība ir nozīmīga. Taču tas netiek novērtēts. Mēs pretim nesaņem neko – nekādas nodokļu atlaides vai ko tādu, kas varētu veicināt ražošanas attīstību.
Vai jums ir cerības, ka jaunais ekonomikas ministrs varētu kaut ko mainīt?
Man ir pārliecība, ka viņš nejauksies tajās lietās, kuras nesaprot. Iepriekšējais to darīja. Nedrīkst visus nonivelēt vienādus. Jebkuram ministram gribētu likt pie sirds – neķerieties pie rīkles lauku cilvēkiem. Pamatresurss valstī ir zeme. Ja zemniekus sāk mīdīt kājām, var sanākt ziepes.
Valdības deklarācijā gan teikts, ka plānots mainīt zaļās enerģijas atbalsta mehānismus.
Vajag uz to visu raudzīties pozitīvi. Eiropa ir zaļās enerģijas lāpnesis, jo nekur nav “zaļākas” likumdošanas kā Eiropā. Tādēļ tieši Eiropā ir radušās daudzas iniciatīvas šajā jomā. Ir jāsaprot, ka uzņēmējiem nerēķināties ar to, ko Briselē plāno, ir muļķīgi. Piemēram, vides prasības lauksaimniekiem. Tā ir viena no mūsu biznesa īpašām priekšrocībām, kas ir vērtējamas kā efekts, nevis defekts. Pircējam ir jāpalīdz saprast, ka “Mežacīruļi” ne tikai audzē salātus, bet to dara zemē, nevis vatē kā citviet. Mums ir buferjoslas, uztvērējaugi, mitraines, es uz jūru nepludinu fosforu, uz manas zemes tiek saglabāti putnu nolaišanās laukumi, mēs pildām milzum daudz vides prasību, kuras varam izmantot kā priekšrocību, kas padara mani konkurētspējīgāku. Pašlaik ir parādījusies paaudze, kurai tas patīk.
Savukārt biogāzes ražošana ir no vides tehnoloģijām visprogresīvākā. Malka, šķelda – tas ir akmens laikmets. Koka dedzināšanu izmantoja jau pirms Kristus. Biogāzes ražošana ļauj līdz šim atmosfērā nopludināto metānu, kas kaitēja videi, palielinot siltumnīcefektu, savākt un izmantot enerģijas ražošanā. Tā vietā, lai maksātu Krievijai par gāzi, ko tā pārdod un iegūtos līdzekļus izmanto raķešu kompleksu izveidei un izvietošanai pie mūsu robežām, varam ražot paši savu gāzi.
Dabasgāze ir kvalitatīvāka. Jums ir doma attīstīt ražotni un biogāzi bagātināt līdz dabasgāzes līmenim?
Diemžēl Latvijas zinātnes attīstība mums pašlaik neļauj cerēt uz būtisku izrāvienu. Zinātne ir ļoti precīzi novērtēta. Tai no piecām iespējamām ballēm ir ielikts divnieks. Es to izbaudīju vairāku gadu garumā, meklējot iespējas attīstīt ražotni sadarbībā ar zinātniekiem. Meklēju iespēju radīt traktoru, kurš darbotos ar biogāzi. Tas pat nav nekas jauns, Vācijā, Spānijā jau ir šādi traktori. Mūsējie tikai pasaka – ļoti interesanti, ļoti labi, bet nekas nenotiek.
Mēs pašlaik meklējam sadarbību ar Ķīnu, kur ir nelielas jaudas iekārtas gāzes kompresēšanai. Tad apkurei varēs neizmantot dabasgāzi, bet uz vietas saražoto biogāzi. Elektroenerģijas ražošanai ir vajadzīgi lielāki ieguldījumi, savukārt, lai biogāzi izmantotu apkurei, nav vajadzīgas milzu investīcijas. Šādu blakusražotni var atklāt kuru katru brīdi. Tam tehnoloģijas ir.
Tehnoloģijas ir, bet kā ar finansējumu?
Tā varētu būt problēma. Uzņēmumiem, kuri ir ņēmuši kredītus biogāzes stacijas izveidei, ir jārefinansējas. Visām ražotnēm jāatmaksā kredīti, tādēļ satraukums par SEN ir tik liels.
Kā ar kredītiem jūsu “MC Bio”?
Mums vēl atlicis maksāt aptuveni trīs gadus. Tas ražotnei nav pārāk daudz, tādēļ arī meklējam iespējas turpināt attīstīties.
Autors: Mārtiņš Kalaus
Nozare.lv