Nevis cik slikti, bet cik labi iet

04.02.2011.
Autors: Daiga Čirkste, “Mājas Viesis”

Viņus visus vieno jaunības optimisms, sajūta, ka nekur citur nebūs tik labi kā dzimtenē, jo šeit ir viņu mājas, ģimene un zeme. Un nekur citur kā vien Latvijā viņi var būt savas zemes saimnieki. Viņi – tie ir jaunie zemnieki – konkursa “Senču aicinājums” uzvarētāji, kas lauksaimniecību uzskata par savu dzīves profesiju. Jaunā konkursa idejas autore ir Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete. Sadarbībā ar Zemnieku saeimu un “Latvijas Avīzi” konkurss norisinājās no 2010. gada oktobra līdz decembrim. Tajā piedalījās jaunie zemnieki no visiem Latvijas novadiem. Galveno balvu žūrija vienbalsīgi piešķīra Aizputes novada zemniekiem Ingai un Zigmundam Kalniņiem. Kopskaitā balvas tika pasniegtas septiņās nominācijās, bet konkursa veicināšanas balva piešķirta 20 jaunajiem lauksaimniekiem. Pavaicāju astoņiem konkursa laureātiem: kas viņos rada ticību, uztur cerību, sniedz pārliecību, ka laime nav jāmeklē svešās malās, ka viņu darbam jānes augļi, saimniekojot tēvzemē, ka ar laiku atdzims Latvijas lauki un kļūsim pārtikusi valsts.


***

Uz drošiem pamatiem

Mārtiņš Lazdāns (29) saimnieko Jēkabpils novada Kūku pagastā. Viņš ir īpašnieks zemnieku saimniecībai “Birzītes”, kas nodarbojas ar piena lopkopību un zirgkopību. Mārtiņš izveidojis arī SIA “Mārtiņmuiža”, kuras rūpals ir graudkopība un tehnikas pakalpojumu sniegšana. Jaunais saimnieks ieguvis vidējo speciālo izglītību kā agrouzņēmuma komercdarbinieks.

– “Birzītes” pārņēmu no saviem vecākiem, bet arī uz gataviem pamatiem jāprot uzcelt māju. SIA izveidoju pats no nulles. Sporta zirgu audzēšana gan vairāk kalpo hobijam, materiālā ziņā tie nekādu pienesumu nesniedz. Uzskatu, ka tiem, kas kaut ko dara, klājas labi. Pesimistiem, kas nekam neredz jēgu, lai rosītos, viss dzīvē rādās drūmās krāsās. Mani šeit notur ģimene – sieva Ieva, meita Elza, dēls Krišjānis, mani draugi un mīlestība pret zemi. Tā ir māju sajūta, kuru nekur citur nevar gūt. Neviens jau nav teicis, ka citur klātos labāk. Vecāki bieži vien saviem bērniem iestāsta, ka te jau nekā laba nav, tāpēc jābrauc projām. Daudzi tāpēc arī aizbrauc. Domāju, ka no valsts neko nevajag gaidīt. Prasīt jau var, bet neticu, ka varēs ko labu sagaidīt. Mans balsts ir tuvākie draugi un ģimene.

***

Var iztikt un pārtikt. Un no sirds strādāt

Juris Razživins (27) saimnieko Zemgalē – “maizes klētī” – Jelgavas novada Zaļeniekos. Viņš savā saimniecībā attīstījis graudkopību un rapšu audzēšanu. Juris izglītojies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē.

– Man ir paša izveidota saimniecība. Vecākiem bija piemājas zemīte, ko es laika gaitā, sākot no savas pilngadības sasniegšanas, paplašināju. Vecāki mēģināja mani atrunāt, bet es pastāvēju uz savu, ka vajag. Tagad apsaimniekoju 170 hektārus. Nekad nav bijusi doma doties prom no Latvijas. Skaisti jau svešās zemes izskatās tikai no tāluma. Tie, kas braukuši strādāt uz ārzemēm, nekādu lielo bagātību mājās nav pārveduši. To pašu varētu nopelnīt tepat uz vietas, ja vien būtu vēlēšanās. Es nevaru sūdzēties, ka ir ļoti slikti. Sūdzas tie, kas negrib darīt. Tie, kas dara, var iztikt vai pat pārtikt. Man patīk lauki, un strādāju ne tāpēc, ka tas jādara, bet gan no sirds. Pats sēju, pļauju, vienīgi kulšanas sezonā nāk talkā palīgstrādnieki. Lauksaimnieks ir atkarīgs no dabas apstākļiem. Tie ir neprognozējami, gluži kā mūsu valdība. Pagājušajā gadā nebija pārziemojuši rapši, nācās tos pārsēt. Bet man patīk, ka esmu saimnieks savā zemē.

***

Alkatība nav sabojājusi

Raitis Ungurs (25) ir zemnieku saimniecības “Atpūtas” īpašnieks. Tā atrodas Kokneses novada Bebru pagastā. Nodarbojoties ar bioloģisko saimniekošanu un gaļas liellopu audzēšanu, nekāda atpūta nesanāk. Tāpēc jaunais saimnieks spriež, ka vēsturiskais nosaukums “Atpūtas” būtu jānomaina ar piemērotāku vārdu – “Rosmes”. Raitis studē agronomiju Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Viņš uzskata, ka saimniekošana netraucē studijām, jo lopiņi var ēst un pieņemties svarā arī bez viņa klātbūtnes. No Jelgavas mājās viņu gaida sieva Liāna un četrgadīgais dēliņš Kārlis.

– Šajā vietā ir saimniekojuši mani senči un to darījuši arī ne pašos vieglākajos laikos. Kāpēc lai tagad nesaimniekotu es? Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka jādzīvo tur, kur esi izaudzis. Nesaprotu tos, kas traucas pa pasauli. Labāk dzīvot vienā vietā, cenšoties to uzlabot. Man patīk darīt darbu, kam redzams rezultāts, jo tas rada gandarījumu. Es nevarētu strādāt kādā iestādē, kur darāmajam neredzētu jēgu. Tas nebūtu mans sirdsdarbs. Attīstītajās valstīs – Dānijā, Vācijā – zemi nenopirksi, bet šeit vēl ir daudz iespēju. Treknie gadi lauksaimniekiem nenāca par labu, jo tad nevarēja atrast darbaspēku. Visi metās uz celtniecību, dzenoties pēc lielās naudas. Laukos mītot, greznu dzīvi neesmu baudījis, tāpēc mani nav sabojājusi alkatība – dzīvot labi tepat un tūlīt. Neesmu vēl izdarījis tik daudz, lai dzīvotu tik labi kā Norvēģijā vai Dānijā. Man viss vēl ir priekšā. Laika gaitā vēlos izveidot pats savu sistēmu, lai varētu labi dzīvot. Ja kāds plāns nojūk, man jau divi citi ir padomā.

***

Prasmes rada drošības sajūtu

Kādam varbūt šķiet nesaprotami, kā savu jaunību var “norakt” pie govs astēm. Laurai Ķigulei (24) gan tādas domas nav nākušas prātā. Viņa ir īpašniece saimniecībai, kas atrodas Ogresgala pagastā, un nodarbojas ar piena lopkopību. Lauras pārziņā ir vairāk nekā 200 slaucamās govis, tikpat liela arī teļu un buļļu saime. Arī lopbarība tiek saražota pašas saimniecībā. Laura Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvusi bakalaura grādu lauksaimniecības zinātnē.

– Domāju, ka aizbraucēji pamet mājas tāpēc, ka viņiem nav izvēles. Man nekur nav bijis jābrauc, jo saimniekoju sava tēva kādreiz izveidotajā zemnieku saimniecībā. Latvijas laukos dzīve kļūs labāka tad, kad mūsu valsts augšgals mainīs attieksmi pret lauksaimniecību. Kad sapratīs – zemnieki jāatbalsta. Tagad pat, runā, ka par subsīdijām nāksies maksāt nodokli. Cik iedod, tik atņem nost. Bet no darba es nebaidos. Ja vajag, “tēloju” agronomi, ja nepieciešams – sēžos pie traktora stūres. Pārzinu visus darbus, un tas rada drošības sajūtu.

***

Esmu vajadzīgs šeit

– Man ir vairākas priekšrocības, tāpēc neesmu vienā līmenī ar aizceļotājiem. No bērna kājas kopā ar vecākiem esmu smagi strādājis un veidojis materiālo bāzi. Tāpēc arī nekad nav pavīdējusi ideja par emigrēšanu, – saka Mazsalacas pagasta zemnieksaimniecības “Lojas” īpašnieks Mareks Bērziņš (35).

Mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē, pavērās iespējas lauksaimniecības praksēs strādāt Vācijā un Dānijā. Tāpēc Mareks ir pārliecināts, ka ārzemēs nav nekā tāda, ko nevarētu paveikt šeit. Viņa saimniecība balstīta uz lopkopību, graudkopību un salmu granulu ražošanu, kas tiek eksportētas uz ārzemēm un izmantotas sporta zirgiem par pakaišiem. Cūkkopība gan pēdējā laikā sašaurināta, jo tirgū pēc tās mazinājies pieprasījums. Kā Mareks smejas, cilvēki vairāk sākuši pārtikt no dārzeņiem un svaiga gaisa.

– Doma, ka ārzemēs ir labāk, ir tikai pirmā mirkļa iespaids. Padzīvo ilgāk, sastopies ar citu mentalitāti un sajūties svešinieks. Man ir sajūta, ka esmu vajadzīgs šeit. Manu paziņu vidū ir maz aizceļotāju, jo visiem ir laba izglītība, labi amati. Negribu nevienu apvainot, bet neesmu saticis cilvēkus, kas, ārzemēs dzīvojot, būtu sakrājuši lielu naudu, kļuvuši bagāti un laimīgi. Ticību šeit dzīvot un strādāt man notur ģimene, radi, draugi. Neesmu ekstrēms patriots, bet uzskatu, ka pie mums nav nemaz tik slikti. Īpaši, ja salīdzina, kā dzīvo cilvēki Dienvidaustrumāzijā, Latīņamerikā, par Āfriku nemaz nerunājot. Mūsu dzīves kvalitāte ir salīdzinoši laba. Līdz vecajai Eiropai gan vēl tāls ceļš ejams. Mēs ātri pierodam pie labajām lietām, un vienmēr liekas, ka ir par maz. Ja analītiski skatās, dzīve kļūst labāka. Un gan jau “augšā” arī atjēgsies, ko ir pastrādājuši pēdējos gados. Viennozīmīgi – būs labi. Tikai nav jāliek lielas cerības uz to, ka kāds palīdzēs, pacels augšā un iznesīs uz savām rokām.

***

Par vecvectēva zeltu izpirktā zemē

Jāņa Uzulēna (22) pirmā izglītība ir programmētājs, bet tagad viņš Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūst lopkopību un saimnieko savu senču zemē Kuldīgas novada Turlavā, audzējot gaļas liellopus.

– Nevēlējos kā datoru speciālists visu dzīvi nosēdēt, veroties monitorā. Taču iegūtās zināšanas uzskatu par ieguvumu, jo arī lauksaimniecībā ienāk jaunās tehnoloģijas. Sapratu, ka gribu darīt radošāku darbu ar redzamāku rezultātu. Saimniekoju zemē, kuru savulaik mans vecvectēvs par zeltu izpirka no barona. Maniem vecākiem nav lauksaimnieku izglītības, viņiem ir citas nodarbošanās.

Tāpēc saimniekošanā man nav paaudžu pēctecības. Es redzēju iespēju te dzīvot un strādāt, kā pats vēlos. Latvija ir lauksaimniecības zeme, un es gribētu, lai arī mani dēli, kad tādi būs, saimniekotu šeit pēc manis. Latvija vēl nav “pabeigta” valsts, tā vēl nav kā Šveice, kur viss jau ir radīts, kur grūti ko jaunu pasākt. Bet mēs varam izveidot savu valsti tādu, kādu to vēlamies redzēt. Tai jābūt stiprai, ar attīstītu ražošanu un izglītotiem cilvēkiem. Laukos trūkst smadzeņu, izglītotu cilvēku. Ar galvu strādājot, visu var padarīt vienkāršāk. Bez izglītības laukos nav ko darīt. Mēs, optimisti, reāli skatāmies uz lietām, savu modeli būvējam uz stipriem pamatiem. Ja mēs izdarām – ir rezultāts. Es domāju, ka man tālāk vajadzētu mācīties doktorantūrā, jo rēķinu, ka pats saimniekošu vēl divdesmit vai trīsdesmit gadus, bet tad manā vietā nāks dēli, kas to turpinās ar savu redzējumu un sapratni. Pats tad es varētu nodoties lauksaimniecības zinātnei. Savam hobijam turu sešus zirgus. Tā kā man ir četras māsas un brālis, tad mēs visi varam doties kopīgās izjādēs.

***

Pats sev kungs un ķēniņš

Jānis Jēgers (34) no Gulbenes novada Tirzas jau guvis pamatīgāku saimniekošanas pieredzi, bet smej, ka baterijas vēl nav nosēdušās. Viņš savos “Lejas Zosēnos” nodarbojas ar graudkopību un piena lopkopību. Jāņa ģimenē aug trīs bērni – vienpadsmitgadīgais Mārtiņš, deviņgadīgā Lelde un četrus mēnešus vecā Kristīne.

– Tā jau teic, ka trešais bērns ir valstij, vienīgi mūsu valsts par bērniem negrib rūpēties. Doma par prombraukšanu uz ārzemēm man galvā tomēr nav iezagusies. Kad es 1998. gadā pamazām sāku saimniekot, tad jau tāds izbraukšanas bums nebija vērojams. Bet kāpēc man tagad būtu kur jādodas, ja ir sava saimniecība, pats sev esmu kungs un ķēniņš. Katram jāsāk pašam ar sevi, ar sevis sakārtošanu. Mani uztur cerība, ka gan jau būs labāki laiki, un patīk tas, ko daru. Domājot, prātojot, lieki netērējoties, izdzīvot varam. Galvenais, neiztērēt visu līdz pēdējam, radīt ekonomisko drošības spilvenu, jo nezinām, ko nesīs nākamā diena. Varbūt atkal kāds nospiedīs bremzes pedāli. Ceram, ka bērni paliks saimniekot laukos, vienīgi nav pārliecības, ka visiem trijiem te būs ko darīt. Dzīvot jau varētu, vietas pietiktu visiem, bet vai viņi varēs arī izdzīvot te, laukos?

***

Medusmaizi negaida

Linards Selivanovičs (23) no Tukuma novada Sēmes pagasta ir lauksaimnieks jau otrajā paaudzē. Viņš kopā ar tēvu strādā zemnieku saimniecībā “Pauciņi”, kas nodarbojas ar piena lopkopību, un pirms gada izveidoja arī pats savu uzņēmumu, kurā ir iekšā ar sirdi un dvēseli. Linards mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē zootehnikas specialitātē.

– Tas man bija jaunības izaicinājums – izveidot savu graudkopības uzņēmumu, kur audzēju vasaras rapšus. Ja arī es nebūtu mantojis zemi, vienalga nekur projām nebrauktu. Dzīvojot laikam līdzi, attīstoties, mācoties, būs nodrošināta iztika sev un ģimenei tepat Latvijā. Nevajag paļauties uz valdību, tikai uz sevi. Ar tādu cerību un ticību arī esam izrāvušies no krīzes. Nedaudz tā krīze bija vajadzīga, jo iemācīja ekonomiskāk domāt. Līdz tam netika pienācīgi sabalansēts darba ražīgums. Bijām nedaudz palaidušies, vajadzēja vairāk ekonomēt. Tagad esam apguvuši dažādus knifiņus, kā ietaupīt. No krīzes jau parasti iziet laukā gudrāks. Man nepatīk klausīties, kā satiekoties lauksaimnieki pārspriež, cik ļoti slikti viņiem klājas. Tas jau psiholoģiski sit pa smadzenēm. Es jau kopš bērna kājas esmu iekšā lauksaimniecībā, gājis cauri visiem strādnieku darbiem, tāpēc zinu, ka lauki nav nekāda medusmaize. Taču es gribu strādāt pats sev, nevis citu labā. Pēc studijām domāju aizbraukt pastrādāt pie fermeriem Dānijā vai Vācijā, lai redzētu, kāda tur ir darba organizācija, un kādu ideju vai niansi no viņiem pārņemtu.