Inflācija un tās apkarošanas pasākumi veicina lauku atpalicību

17/08/2007

Raksts publicēts 2007. gada 17. augusta laikrakstā “Diena”.
Autores – Rita Sīle, Lāsma Zuzāne.

Zemnieki kuļ labību. Eiropā šogad graudu trūkst, tādēļ graudu cenas ceļas arī Latvijā. Runā, ka maize šoruden būšot teju divreiz dārgāka. Šādām runām nav pamata, taču skaidrs, ka cenas pārtikai celsies. Daudzi jau šobrīd pukojas par pārtikas ražotāju negausību, tiesa gan, īpaši neiedziļinoties lietas būtībā, – ražotāji par produkciju saņem mazāk nekā piekto daļu no veikala cenas. Lauksaimnieki un pārtikas pārstrādes uzņēmumi jau gadiem ilgi sūkstās par tirdzniecības uzņēmumiem, kuru politika rada pārtikas sadārdzinājumu patērētājam, bet neļauj ražotājiem saņemt taisnīgu samaksu par darbu un produkciju.
Pašiem lauksaimniekiem no inflācijas labuma nav nekāda, un pārticību, pārtikas cenām ceļoties, lauksaimniecības nozare nav guvusi. Gluži otrādi – lauksaimniecības ekonomiskais kopaprēķins par 2006. gadu rāda, ka, ņemot vērā inflāciju, reālais ienākumu pieaugums lauksaimniecībā 2006. gadā bijis 7,5%. Kaut arī lauksaimniecības sektors ir audzis vērtībā, tomēr izaugsme bijusi mazāka nekā citās tautsaimniecības nozarēs. Bruto ienākumi no lauksaimnieciskās darbības 2006.gadā bijuši 252,7 miljoni latu. Tas ir par 14,6% vairāk nekā 2005.gadā, taču ievērojamu daļu ienākumu sastādījušas subsīdijas, kuru apjoms 2006. gadā bijis 168,2 miljoni latu – par 39% vairāk nekā pirms gada.
Aprēķini nevieš optimismu. Nozīmīgs subsīdiju palielinājums lauksaimniecībā turpmākos gados vairs nav paredzēts. Arī saražoto produktu iepirkuma cenu pieaugums turpmāk paredzams neliels. Taču resursu izmaksu celšanās turpinās – jau divus gadus izmaksas augušas ātrāk nekā saražotā vērtība. 2006. gadā resursu (starppatēriņa) izmaksas bijušas par 17,1% lielākas nekā gadu iepriekš.
Tādēļ lauku saimniekiem šobrīd nākas domāt, kā mazināt izdevumus un kāpināt ražošanas efektivitāti. Viens no veidiem būtu jaudīgas un modernas lauksaimniecības tehnikas iegāde un pāreja uz mūsdienīgāku lauksaimniecības metožu izmantošanu. Mūsu valsts lauksaimniecības sektoram ir šim mērķim paredzēti līdzekļi Eiropas Savienības struktūrfondos. Taču inflācijas apkarošanas pasākumu dēļ to sekmīga apguve šogad ir apdraudēta.
Lai pretendētu uz Eiropas Savienības līdzekļiem, saimniecības īpašniekam vispirms pašam jāveic iegādes un pašam tās pilnībā jāfinansē, un tikai pēc tam var saņemt daļēju struktūrfondu kompensāciju par izdevumiem. Saimniecības šim mērķim izmanto banku piešķirtos kredītus, jo reti kuram zemnieku uzņēmumam pietiek brīvo līdzekļu, lai atlicinātu tik lielus resursus investīcijām. Taču šobrīd gan inflācijas apkarošanas pasākumu, gan banku piesardzīgās politikas rezultātā zemniekiem kredītu saņemšana ir apgrūtināta. Bieži lauksaimnieki tā arī nesagaida pozitīvu atbildi no bankas, vai arī piedāvātā procentu likme un kredītiestādes izvirzītās prasības aizdevuma saņemšanu padara pārāk dārgu un sarežģītu. Izveidojusies neveselīga, ačgārna situācija – patēriņa kredīti Latvijā vēl aizvien ir viegli pieejami, taču saņemt aizdevumu uzņēmējdarbības attīstīšanai ir pārāk grūti.
Ja uzņēmēji nevar saņemt kredītus, Latvija riskē palaist garām iespēju izmantot pieejamos Eiropas Savienības līdzekļus. Šeit vietā piebilst, ka ražošanas stimulēšana pretstatā patēriņa veicināšanai būtu viens no veselīgākajiem inflācijas negatīvo seku mazināšanas paņēmieniem.
Arī citas inflācijas un inflācijas apkarošanas pasākumu sekas īpaši sāpīgi skar tieši lauksaimniecības sektoru. Nekustamo īpašumu cenu celšanās dēļ iegādātos hektārus nevar cerēt atpelnīt ar ienākumiem no lauksaimnieciskās darbības, pat līdz sava mūža beigām ne. Arī zemes kadastrālās vērtības pieaugums radīs jaunus izdevumus saimniecībām, kas par ražošanas pamatlīdzekli izmanto zemi. Pie tam mūsu valstī trūkst atbalsta pasākumu lauksaimniecības zemes iegādei. Savukārt ir valstis, kur pieejami īpaši atbalsta mehānismi ekspansijai Austrumeiropā, līdz ar to arvien lielākas Latvijas platības iegādājas uzņēmēji no citām valstīm. Ilgtermiņā mūsu valsts būs zaudētāja no šādiem procesiem.
Lauksaimniecībā īpaši izjūt ražošanas resursu, elektroenerģijas, gāzes, kurināmā, degvielas cenu augšanu. Ir pamats apgalvot, ka, dodot zaļo gaismu regulēto resursu cenu augšanai, valsts inflāciju veicina, savukārt pēc tam inflācijas sekas apkaro, pie tam ar vājām sekmēm. Arī šai ziņā Latvija šobrīd pati sev liek kāju priekšā, turklāt neba nu pirmo reizi.
Tomēr viskritiskākā situācija lauksaimniecības sektorā šobrīd izveidojusies darbaspēka tirgū. Daudzās saimniecībās mehanizatoriem, slaucējām un citiem profesionāļiem maksā lieliskas algas, taču darbinieku ar potenciālu laukos katastrofāli trūkst. Zemniekiem prasmīgus un motivētus darbiniekus atrast kļūst aizvien grūtāk. Šobrīd Zemgales un Vidzemes saimniecības meklē darbaspēku Latgalē vai pat vēl tālāk. Protams, darbaspēka migrācija starp Latvijas rajoniem ir abpusēji izdevīgs process gan tiem lauku iedzīvotājiem, kam nav pienācīgi atalgota darba, gan arī saimniecībām, kas meklē darbiniekus. Zemnieki gan arī stāsta, ka strādnieki lauku darba devējus teju šantažē ar došanos peļņā uz Rietumeiropu. Tad saimniecību īpašniekiem nekas cits neatliek, kā maksāt arvien vairāk, bet atbilstošus darba rezultātus prasīt kļūst neiespējami.
Lauku teritorijas jau gadu desmitiem hroniski atpaliek no valsts kopējā attīstības tempa. Protams, kā liecina dažādu saimniecību grupu analīze, atsevišķās jomās zemnieku ienākumi desmitiem reižu pārsniedz vidējos. Tomēr pēc veiksmīgāko saimniecību relatīvajiem panākumiem nevar spriest par attīstības tendencēm laukos kopumā. Gandarījuma trūkums par ieguldītā smagā darba atdevi, motivācijas problēmas un nabadzība izpaužas kā iniciatīvu trūkums uzņēmējdarbībā, depopulācija, augsts sociālo problēmu īpatsvars un lauku sabiedrības marginalizācija kopumā. Tieši šobrīd gan inflācijas un inflācijas apkarošanas pasākumu rezultātā plaisa starp lauku un pilsētu attīstību padziļinās. Lai lauku teritoriju attīstībai šobrīd neliktu jaunus nepārdomātus šķēršļus, īstenojot valsts pasākumus inflācijas apkarošanai, nevajadzētu lieki sarežģīt vai kavēt kredītu ņemšanu lauku uzņēmējdarbības modernizācijai.