Vajag ministru ar uzņēmēja skatu

Rūtas Bierandes intervija ar Zemnieku saeimas vadītājiem Juri Lazdiņu, Mairu Dzelzkalēju un Uldi Krievāru 20. februāra “Latvijas Vēstnesī”.

Lauksaimnieki tika sadzirdēti. Par viņu ekonomiskajām prasībām pašlaik norisinās sarunas valdības līmenī. Bet vienīgā politiskā prasība uz galvaspilsētu atbrauca 3. februārī – vienlaikus ar lauku saimnieku izmisumu – garumgarā lauksaimniecības tehnikas ķēdē. Šī prasība bija zemkopības ministra Mārtiņa Rozes demisija. Tas ir noticis. Bet diskusijas, kā palīdzīgu roku sniegt vispirmām kārtām jau piensaimniecībai, lai tā neizzustu kā ražošana, līdzīgi kā tas notika ar Latvijas cukurrūpniecību, vēl joprojām turpinās.

Tiesa, cukura ražošanas izzušanas iemesli bija citi. Kā uzskata paši lauksaimnieki, tajā skaitā arī cukurbiešu audzētāji, tālaika valdībai vajadzēja vairāk cīnīties par kvotām. Cukura ražošanas kvota, ko Latvijai piešķīra, bija par mazu, lai valstī izveidotu un pilnībā noslogotu vienu veiksmīgu un modernu cukurbiešu pārstrādes rūpnīcu. Tiesa, likvidējot ļoti organizēto un ar likumiem īpaši aizsargāto cukura rūpniecību, ražotāji un pārstrādātāji guva lielu īslaicīgu labumu – krietnu, labu naudu. Bet Latvijas nodokļu maksātāji samaksāja divas reizes. Gan tolaik, kad tika attīstīta stingri subsidētā cukura ražošana ar domu, ka tā nākotnē būs stabila, gan tad, ka valsts no tās atteicās. Šādas rīcības ekonomisko pamatotību lauksaimnieki joprojām apšauba.

Pagātni mēs mainīt vairs nevaram. Toties varam, izvērtējot pieļautās kļūdas, veidot nākotni. Kā to saskata paši lauksaimnieki, par to saruna ar biedrības “Zemnieku Saeima” valdes priekšsēdētāju Juri Lazdiņu un valdes locekļiem Mairu Dzelzkalēju un Uldi Krievāru.

Vai uz spēles tikai piensaimniecība?

Visvairāk pašlaik runā par “ugunsgrēka dzēšanu” tieši piensaimniecībā. Bet – vai tikai tajā?

Maira Dzelzkalēja: Jā, lielākās problēmas ir piensaimniekiem. Visas pazīmes, ka piensaimniecība tuvojas dziļai krīzei, jau skaidri bija saskatāmas vismaz pēdējo pusgadu. Vai tiešām zinātnieki, ierēdņi nevarēja šo situāciju jau laikus modelēt? Tiesa, nepazudīs visi piena ražotāji. Jautājums ir, cik nogrims – vai 10, 20 vai visi 50 procenti saimniecību?

Uldis Krievārs: Tām līdzi aizies labības audzētāji. Ne zemgalieši, bet audzētāji Kurzemē – pilnībā. Un, iespējams, arī daļa Latgalē – klimata dēļ.

Juris Lazdiņš: Neapšaubāmi ir tas, ka piensaimnieki ir ļoti ciešā saistībā ar graudu ražotājiem – liela daļa Latvijā saražoto graudu tiek iepludināti lopbarības ražošanā, ko lieto fermās. Daļa piena ražotāju nav norēķinājušies ar labības audzētājiem, jo ar viņiem savukārt nav norēķinājušies piena pārstrādātāji. Tā ķēdīte iet tālāk… Visa lauksaimniecība jāskata sakarībās. Ja nogrimst viens sektors, tas nenoliedzami aizrauj līdzi arī citu.

U. K.: Ir valstis, kurās saimniecības vidējais lielums pēdējo 15 gadu laikā palielinājies trīs reizes. Diemžēl Latvijā nav bijusi ekonomikas attīstības ilgtermiņa politika un mūsu ražošana ir vāja. Tajā skaitā arī piena pārstrādes uzņēmumi. Jā, Zemgalē daļa labības ražotāju ir ļoti spēcīgi, bet lopkopībā arī lielākie ir vāji. Ja valstī kopumā būtu bijis normāls ilgtermiņa attīstības plāns, pa iestāšanās laiku ES mūsu ražotāji varēja “uzaudzēt muskuļus”. Viena ģimene var lieliski tikt galā arī ar lielu saimniecību – ja ir pārdomātas investīcijas un attīstīta tehnoloģija. Diemžēl Latvijā vienota attīstības plāna nav un sekas tam – sadrumstalota un novājināta ražošana. Arī tajās saimniecībās, kurās vadītāji strādājuši ļoti mērķtiecīgi.

Kas notiks pēc tam, kad nacionālā ražošana laukos iznīks? Nozarē ienāks investīciju fondi, kas piesaistīs ārvalstu investīcijas un, tāpat kā akciju sabiedrībās, ieliks uzņēmumos algotus direktorus.

Mūsu cilvēki no laukiem tiks aizdzīti, bet palicēji dabūs lērumu sociālo problēmu un cilvēkus – ienācējus, gājējus – ar pilnīgi citu kultūru, citām tradīcijām. Vēsturē šādi gadījumi ir zināmi. To būs “izauklējuši” pēdējie četri gadi, kas bija mūsu pirmie iestāšanās gadi ES, kad bez skaidriem mērķiem lauksaimniecībā tika iepludināta milzīga nauda. Tā rezultātā būsim zaudējuši nostiprinātus ģimenes uzņēmumus, kas nākamajām paaudzēm nodotu Latvijas kultūras, darba, morāles un citas tradīcijas. Latvisko dzīvesveidu.

Ja runājam par piensaimniecību – arī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā pie galda sēdās ražotāji, pārstrādātāji, piensaimnieku sabiedriskās organizācijas, ministri. Sarunas temats bija viens – zemās piena iepirkuma cenas un augstās cenas veikalos. Mainījusies ražošanas struktūra, uzņēmumu īpašnieki, valdības. Gadi gājuši, sarunas temats nav mainījies. Kādēļ?

U. K.: Tolaik zemniekiem piederēja pārstrādes uzņēmumi, jā, piemēram, tagadējais “Valmieras piens”. Mums tagad pārmet – jums, ražotājiem, bija sava pārstrāde, bet jūs jau pārdevāt! Ko tagad gribat?

Kas tolaik notika? Ļoti īpatnēja akciju pārdalīšana. Latvijas likumi un noteikumi 90. gadu sākumā tikai tika veidoti, bet netika ieviesti. Ja arī pašlaik vēl mazākumakcionāru tiesības ir ļoti vājas, tad tolaik tās pilnīgi netika aizsargātas. “Valmieras piena” gadījumā menedžeris faktiski pārņēma uzņēmuma vadību un pēc tam pārpirka mazākumakcionāru akcijas. Tas viss notika ļoti mērķtiecīgi, izmantojot mazo īpašnieku nezināšanu. Īpašnieku sēdēs balsojums bija šāds: cik akciju jeb daļas, tik balsis (nevis kā kooperatīvajās sabiedrībās – viens cilvēks – viena balss). Akcijas un balsis koncentrējās menedžera īpašumā. Dominēja lielie īpašnieki, mazie palika bez informācijas un rezultātā – ārpus “spēles”. Līdzīgi tolaik notika arī gaļas un graudu pārstrādes uzņēmumos, cukurfabrikās.

M. Dz.: Tika realizētas arī ļaunprātīgas shēmas, pat izteikti draudi mazākumakcionāriem. Neaizmirsīsim, ka tolaik nebija pieejami kredītresursi. Lauku saimniecības bija pavisam sīkas un jaunas. Kāds bija pārņēmis kolhoza īpašumu un centās to stutēt. Bija skaudras Padomju Savienības sabrukuma sekas, situācija laukos bija raiba un dziļi nabadzīga. Arī tādēļ daudzi saimnieki nolēma pārdot savas pārstrādes uzņēmuma akcijas un nopirkt vai nu lopbarību, vai kādu lietotu tehniku.

J. L.: Jā, tolaik par kooperāciju neviens nekā negribēja dzirdēt, jo tā saistījās tikai un vienīgi ar kolhoziem…

Kļūdas – bijušās un esošās

Kādas bijušas pašu lauksaimnieku kļūdas šajos 17 neatkarības gados, ko nevajadzētu atkārtot?

J.L.: Piemēram, ārzemnieku invāziju zemes pirkšanā.

U.K.: Iespējas ierobežot zemes pārdošanu ārvalstniekiem ir beigušās. Problēma ir tad, ja īpašnieki dzīvo tālu prom, bet te dzīvo un strādā pavisam citi – to darbinieki. Viņiem ekonomiskā un dzīves vide šeit, Latvijā, ir pilnīgi nesaistoša. Viņi nav ieinteresēti, lai Latvija attīstītos.

M.Dz.: Liela kļūda bija bēgšana no kooperācijas. Tagad beidzot apjēgts, ka kooperācija ir vienīgā, kas spēj glābt. Bet katrs gads, ko esam nokavējuši kooperācijā, nesis ļoti lielus mīnusus.

Kļūda, kas bijusi visu laiku un kas turpinās arī pašlaik, ir lauksaimnieku dalīšana “lielajos” “un mazajos”. Nav noslēpums, ka “lielie” un “mazie” savā starpā kašķējas – katram ir atšķirīgi mērķi un nepieciešamības. Daudzās attīstītajās valstīs ir “lielo” zemnieku organizācijas un – pretī “mazo”. Tā tam ir jābūt. Šīm organizācijām jābūt vienlīdz spēcīgām un spējīgām savas intereses pārstāvēt, aizstāvēt un rezultātā salikt kopā, runājot ar valsts pārvaldi. Tas Latvijā ir ļoti nepieciešams!

Vēl viena milzīga kļūda bija tā, ka pirms iestāšanās ES statistiskie dati, ko uzņēmēji uzrādīja, bija pavisam nepareizi – rādīja mazāk nekā reāli saražoja. Pelēkais tirgus, kas tolaik valstī bija ļoti izteikts, lauksaimniekiem iesita īpaši sāpīgi un sit vēl joprojām.

Kādas kļūdas saskatāt ministrijas un valdības rīcībā?

M. Dz.: Joprojām lauksaimniecībā un visā ekonomikā nav ilgtermiņa stratēģijas, nav skatījuma, ko Latvijā gribam redzēt ražojam un cik daudz.

U. K.: Laikā, kad zemkopības ministrs bija Atis Slakteris, bija diezgan sakarīga ilgtermiņa attīstības stratēģija lauksaimniecībā. Kad 2001. gadā sāka strādāt Mārtiņš Roze, vairs nebija runas un diskusiju par ekonomiskajiem lēmumiem, viss pakļāvās tikai un vienīgi politikai. Ekonomikai domātā nauda ieplūda partijas politiskajos mērķos, ko ministrs veiksmīgi pildīja. Tagad viss šis namiņš brūk, jo tika upurēta lauksaimniecība kā nozare. To tagad redz arī ZZS atbalstītāji – tās māla kājas drūp.

Vēl. Paskatieties, cik daudz lauksaimniecības attīstībai domāto subsīdiju maksājumu patiesībā nav saistīti ar ražošanu! Iepludina subsīdijas dažādās iestādēs un pētījumos, kuru atdeve ir maza. Turklāt – lauksaimniekiem griež nost subsīdijas pat par 45%, turpretī ministrija pati sev nost negriež, bet par 15-20% samazina padotības dienestu resursus. Ministrija kā tāda ir tikpat kā neaizskarta – tikai pensionārus aizlaiž pensijā un likvidē tukšās amata vietas. Ko tad tas milzīgais kontroles aparāts kontrolēs, ja nozare būs sagruvusi?

M. Dz.: Jāteic gan, ka ministrijas cilvēki mūs uzklausa. Salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm ar lauksaimniekiem diskutē visvairāk. Garas stundas strīdamies un meklējam risinājumus. Domāju – lielu daļu ministrijas darba sabiedriskā kārtā izdara paši uzņēmēji. Darba grupās radušies ierosinājumi tiek iestrādāti, akceptēti. Bet mēs nespējam paveikt visu. Mēs spējam tikai noķert īstermiņa “krītošos šķīvjus”, jo esam uzņēmēji, nevis lielā ministrijas mašinērija.

M.Dz.: Liela kļūda bija bēgšana no kooperācijas. Tagad beidzot apjēgts, ka kooperācija ir vienīgā, kas spēj glābt. Bet katrs gads, ko esam nokavējuši kooperācijā, nesis ļoti lielus mīnusus.

Kļūda, kas bijusi visu laiku un kas turpinās arī pašlaik, ir lauksaimnieku dalīšana “lielajos” “un mazajos”. Nav noslēpums, ka “lielie” un “mazie” savā starpā kašķējas – katram ir atšķirīgi mērķi un nepieciešamības. Daudzās attīstītajās valstīs ir “lielo” zemnieku organizācijas un – pretī “mazo”. Tā tam ir jābūt. Šīm organizācijām jābūt vienlīdz spēcīgām un spējīgām savas intereses pārstāvēt, aizstāvēt un rezultātā salikt kopā, runājot ar valsts pārvaldi. Tas Latvijā ir ļoti nepieciešams!

Vēl viena milzīga kļūda bija tā, ka pirms iestāšanās ES statistiskie dati, ko uzņēmēji uzrādīja, bija pavisam nepareizi – rādīja mazāk nekā reāli saražoja. Pelēkais tirgus, kas tolaik valstī bija ļoti izteikts, lauksaimniekiem iesita īpaši sāpīgi un sit vēl joprojām.

Kādas kļūdas saskatāt ministrijas un valdības rīcībā?

M. Dz.: Joprojām lauksaimniecībā un visā ekonomikā nav ilgtermiņa stratēģijas, nav skatījuma, ko Latvijā gribam redzēt ražojam un cik daudz.

U. K.: Laikā, kad zemkopības ministrs bija Atis Slakteris, bija diezgan sakarīga ilgtermiņa attīstības stratēģija lauksaimniecībā. Kad 2001. gadā sāka strādāt Mārtiņš Roze, vairs nebija runas un diskusiju par ekonomiskajiem lēmumiem, viss pakļāvās tikai un vienīgi politikai. Ekonomikai domātā nauda ieplūda partijas politiskajos mērķos, ko ministrs veiksmīgi pildīja. Tagad viss šis namiņš brūk, jo tika upurēta lauksaimniecība kā nozare. To tagad redz arī ZZS atbalstītāji – tās māla kājas drūp.

Vēl. Paskatieties, cik daudz lauksaimniecības attīstībai domāto subsīdiju maksājumu patiesībā nav saistīti ar ražošanu! Iepludina subsīdijas dažādās iestādēs un pētījumos, kuru atdeve ir maza. Turklāt – lauksaimniekiem griež nost subsīdijas pat par 45%, turpretī ministrija pati sev nost negriež, bet par 15-20% samazina padotības dienestu resursus. Ministrija kā tāda ir tikpat kā neaizskarta – tikai pensionārus aizlaiž pensijā un likvidē tukšās amata vietas. Ko tad tas milzīgais kontroles aparāts kontrolēs, ja nozare būs sagruvusi?

M. Dz.: Jāteic gan, ka ministrijas cilvēki mūs uzklausa. Salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm ar lauksaimniekiem diskutē visvairāk. Garas stundas strīdamies un meklējam risinājumus. Domāju – lielu daļu ministrijas darba sabiedriskā kārtā izdara paši uzņēmēji. Darba grupās radušies ierosinājumi tiek iestrādāti, akceptēti. Bet mēs nespējam paveikt visu. Mēs spējam tikai noķert īstermiņa “krītošos šķīvjus”, jo esam uzņēmēji, nevis lielā ministrijas mašinērija.

M.Dz.: Liela kļūda bija bēgšana no kooperācijas. Tagad beidzot apjēgts, ka kooperācija ir vienīgā, kas spēj glābt. Bet katrs gads, ko esam nokavējuši kooperācijā, nesis ļoti lielus mīnusus.

Kļūda, kas bijusi visu laiku un kas turpinās arī pašlaik, ir lauksaimnieku dalīšana “lielajos” “un mazajos”. Nav noslēpums, ka “lielie” un “mazie” savā starpā kašķējas – katram ir atšķirīgi mērķi un nepieciešamības. Daudzās attīstītajās valstīs ir “lielo” zemnieku organizācijas un – pretī “mazo”. Tā tam ir jābūt. Šīm organizācijām jābūt vienlīdz spēcīgām un spējīgām savas intereses pārstāvēt, aizstāvēt un rezultātā salikt kopā, runājot ar valsts pārvaldi. Tas Latvijā ir ļoti nepieciešams!

Vēl viena milzīga kļūda bija tā, ka pirms iestāšanās ES statistiskie dati, ko uzņēmēji uzrādīja, bija pavisam nepareizi – rādīja mazāk nekā reāli saražoja. Pelēkais tirgus, kas tolaik valstī bija ļoti izteikts, lauksaimniekiem iesita īpaši sāpīgi un sit vēl joprojām.

Kādas kļūdas saskatāt ministrijas un valdības rīcībā?

M. Dz.: Joprojām lauksaimniecībā un visā ekonomikā nav ilgtermiņa stratēģijas, nav skatījuma, ko Latvijā gribam redzēt ražojam un cik daudz.

U. K.: Laikā, kad zemkopības ministrs bija Atis Slakteris, bija diezgan sakarīga ilgtermiņa attīstības stratēģija lauksaimniecībā. Kad 2001. gadā sāka strādāt Mārtiņš Roze, vairs nebija runas un diskusiju par ekonomiskajiem lēmumiem, viss pakļāvās tikai un vienīgi politikai. Ekonomikai domātā nauda ieplūda partijas politiskajos mērķos, ko ministrs veiksmīgi pildīja. Tagad viss šis namiņš brūk, jo tika upurēta lauksaimniecība kā nozare. To tagad redz arī ZZS atbalstītāji – tās māla kājas drūp.

Vēl. Paskatieties, cik daudz lauksaimniecības attīstībai domāto subsīdiju maksājumu patiesībā nav saistīti ar ražošanu! Iepludina subsīdijas dažādās iestādēs un pētījumos, kuru atdeve ir maza. Turklāt – lauksaimniekiem griež nost subsīdijas pat par 45%, turpretī ministrija pati sev nost negriež, bet par 15-20% samazina padotības dienestu resursus. Ministrija kā tāda ir tikpat kā neaizskarta – tikai pensionārus aizlaiž pensijā un likvidē tukšās amata vietas. Ko tad tas milzīgais kontroles aparāts kontrolēs, ja nozare būs sagruvusi?

M. Dz.: Jāteic gan, ka ministrijas cilvēki mūs uzklausa. Salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm ar lauksaimniekiem diskutē visvairāk. Garas stundas strīdamies un meklējam risinājumus. Domāju – lielu daļu ministrijas darba sabiedriskā kārtā izdara paši uzņēmēji. Darba grupās radušies ierosinājumi tiek iestrādāti, akceptēti. Bet mēs nespējam paveikt visu. Mēs spējam tikai noķert īstermiņa “krītošos šķīvjus”, jo esam uzņēmēji, nevis lielā ministrijas mašinērija.

Darbu īpaši traucē tas, ka nav lēmumu pēctecības un atbildības par tiem. Ierēdnim ir pilnīgi cits piegājiens nekā uzņēmējam. Tādēļ par ministru nedrīkst kļūt ierēdnis. Tur ir jābūt veiksmīgam uzņēmējam vai talantīgam politiķim. Mēs gribam zemkopības ministru ar uzņēmēja skatu.

U. K.: Iedomājieties, lauksaimniecība vispār nebija iekļauta valsts stabilizācijas programmā! Iedomājieties! Kā tas iespējams? Ne jau Zemkopības ministrija to pamanīja, bet mēs – sabiedriskā organizācija! Tas parāda ministrijas darbības principu un pieeju.

Nepieciešama ilgtermiņa stratēģija

Ko jūs paredzat, kas notiks Latvijas laukos?

U. K.: Piens Latvijā būs vienmēr. Jautājums tikai, kas to ražos un cik un kāda būs ražošanas struktūra.

Bankroti laukos būs. Vissāpīgākais, ka no ražošanas izkritīs tās saimniecības, kas attīstījušās no mazumiņa, čakli augušas, kļuvušas ražotājas tirgum. Diemžēl bankrotēs arī aktīvās, gaišās lauksaimnieku ģimenes, kuras izglīto bērnus, radina tos pie darba un latviskā dzīvesveida.

J. L.: Lai iespējami attālinātu piensaimniecību bankrotus, ir nepieciešama sava piena pārstrāde. Kad būsim nodzēsuši “ugunsgrēku” nozarē, kā to pēdējos 3-4 gadus esam raduši darīt, tad jādefinē ilgtermiņa politika. Saistīta, pa sektoriem.

M. Dz.: Stratēģijai nav jābūt “pasakām” uz 50 lapaspusēm, bet vajag īsu, konkrētu “sauso atlikumu”: ko darām tad, ja cena krīt, ko darām tad, ja apstājas eksports, un tamlīdzīgi.

U. K.: Vai tiešām neviens valsts pārvaldē neseko tirgus konjunktūrai?! Ir dažādi institūti un centri – kur tas viss paliek? Ja mēs strādātu pēc tādiem principiem kā Godmanis, mēs jau sen būtu zirgā! Jā, mūs var neapmierināt premjera lēmumi, bet mēs atbalstām viņa pieeju – īsa, skaidra, konkrēta. Bez “mūžīgās miglas” sajūtas. Mums vajag rīcībspējīgu un loģisku ministru, kas nedanco pēc kādas partijas stabules.