Šonedēļ Baltijas valstu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji atklātā vēstulē aicināja Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leinu izmantot jauno ES daudzgadu budžetu kā instrumentu, lai nodrošinātu dalībvalstu spēcīgu un godīgu atgūšanos pēc COVID-19 pandēmijas. Kamēr esošā krīze atstāj savu ietekmi uz pilnīgi visu sabiedrību un ekonomiku, ir ļoti būtiski, lai plānotie atgūšanās pasākumi izbeigtu ilgi pastāvošo nevienlīdzību, kas novērojama Eiropas Savienības lauksaimnieku starpā.
Covid-19 ir pilnībā izmainījis veidu, kā Eiropas iedzīvotāji strādā un dzīvo. Arī lauksaimniekiem ir nepieciešams strauji pielāgoties strauji mainīgajām patēriņa tendencēm, pārtikas pieejamībai par saprātīgām cenām, kā arī pārtikas veselīgumam. Tiešie maksājumi, ko ietver Eiropas Kopējā Lauksaimniecības politika kalpo kā drošības spilvens mūsu pārtikas nodrošinātībai, sevišķi krīzes laikā. Tomēr, Baltijas lauksaimnieki joprojām tiek diskriminēti, saņemot viszemākos tiešos maksājumus visā Eiropas Savienībā, kaut arī mūsu ražošanas izmaksas krietni pārsniedz Eiropas Savienības vidējos rādītājus, sastādot 129% no vidējām ES ražošanas izmaksām Igaunijā, 113% Latvijā un 112% Lietuvā. Līdz ar to, mūsu lauksaimnieku ienākumi ir daudz ciešāk saistīti ar tirgus svārstībām, nekā citu valstu lauksaimnieku.
Kopš pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā, lauksaimnieki no visām 3 Baltijas valstīm ir saņēmuši viszemākos tiešos maksājumus, salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, šobrīd šis rādītājs svārstās no 54-60% no ES vidējā maksājumu apmēra. Pamats šai netaisnībai ir nepareizi un neobjektīvi aprēķini par Baltijas lauksaimnieku produktivitāti, kas veikti pirms pievienošanās ES valstu blokam. Atbalsta aprēķini tika veikti periodā, kad Baltijas lauksaimnieki piedzīvoja radikālas pārmaiņas un restrukturizāciju, pārejot no Padomju laika kolhozu sistēmām, uz privātu ģimenes saimniecību modeli. Šajā juku laikā strauji krita saimniecību produktivitāte, sasniedzot savu zemāko punktu, tomēr atbalsta aprēķiniem ir izvēlēti tieši šie gadi, kas novedis pie vēsturiskas netaisnības.
Pirms septiņiem gadiem, 2013. gada februārī Eiropadome vienbalsīgi lēma par to, ka “Vēlākais līdz 2020. gadam, visām ES dalībvalstīm jāsaņem vismaz 196 EUR uz hektāru, esošajās cenās’’. Diemžēl, tas nepiepildījās, un arī pēc šīs vienošanās, Baltijas valstis sistemātiski turpina saņemt vien 54-60% no ES vidējā maksājumu apmēra, klaji ignorējot neskaitāmos Baltijas valstu lūgumus izbeigt šo nevienlīdzību. Diemžēl, arī lēmumi, kas izdarīti pirms COVID-19 krīzes, neiezīmēja centienus izbeigt ilgstošo netaisnību.
Netaisnības ietekme visskaidrāk redzama krīzes situācijās. Eiropas Lauksaimnieki ir lepni par to, ka spēj apgādāt savus iedzīvotājus ar veselīgu, uzturvielām bagātu un svaigu pārtiku, kas ražota, ievērojot pasaulē augstākās vides un pārtikas nekaitīguma prasības. Tomēr esošās tirgus pazīmes nav daudzsološas, spēcīgi atgādinot 2014. gada lauksaimniecības krīzi, kuru izraisīja Krievijas noteiktais pārtikas preču Embargo. Atgādinām, ka Baltijas lauksaimnieki šī Embargo radīto triecienu uzņēmās uz savas ādas, un tas neskāra proporcionāli vienādi visus Eiropas Savienības lauksaimniekus. Vēl jo vairāk, mēs redzam pirmos signālus tam, ka atsevišķas Eiropas Savienības valstis izvērš sava tirgus protekcionisma pasākumus, degradējot ES pamatvērtību – vienoto tirgu.
Mēs uzskatām, ka ambiciozai atkopšanās stratēģijai un godīgai lauksaimniecības politikai ir jābūt atslēgas elementiem, lai nodrošinātu veiksmīgu un vienotu Eiropas atgūšanos no šīs krīzes.
Tā kā Urzula fon der Leina šobrīd strādā pie jauna budžeta, kurš stiprinās Eiropas atkopšanās spēju, EK prezidentei atgādinājām, ka viņas rokās ir unikāla iespēja labot šo vēsturisko netaisnību, un stiprināt Eiropas Savienības pārtikas ķēdi. Netaisnības izbeigšana ir panākumu atslēga tam, lai Eiropas nākotnes daudzgadu budžetā neviena valsts nepaliktu nopakaļ. Lauksaimniecība ir pamats, kurš spēj izvest no jebkuras krīzes, tādēļ ir nepieciešams saglabāt spēcīgu finansējumu gan tiešajiem maksājumiem, gan lauku attīstībai, attīstot tirgus drošības instrumentus, un izbeidzot vēsturisko netaisnību tiešo maksājumu radikālajās atšķirībās starp dalībvalstīm.
Ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Mēs nevar pieļaut Eiropas pārtikas ķēdes sabrukšanu, tādēļ Aicinām visus ķēdes posmus stiprināt vienlīdzīgi nākotnes budžetā, un pārtraukt Baltijas lauksaimniekus uztvert kā otrās klases pilsoņus.
