Amonjaka emisiju samazināšana nebūs lēts pasākums! Nevar teikt, ka LLU zinātnieku ieteiktie pasākumi amonjaka emisiju samazināšanai būtu kāda raķešzinātne… Lielāko daļu no pasākumiem saimniecības jau cenšas ievērot ikdienas saimniekošanā. Kūtsmēslu ātra aizvākšana no kūts uz pietiekamas ietilpības krātuvi, no kuras mēslojums īstajā laikā un vietā nonāk uz veģetējošiem augiem, ir katras lopkopības saimniecības sapnis. Kāpēc – jo tam ir savs loģisks pamatojums – jo vairāk slāpekļa mēslos tiek saglabāts, jo mazāk jāpērk minerālmēsli, saimniecībai atbilstošu ražu ieguvei. Taču – kāpēc sapnis?! Pēdējo desmit gadu ārkārtīgi nestabilās piena cenas nav ļāvušas piena lopkopības saimniecībās veikt nepieciešamās investīcijas dārgajās kūtsmēslu apsaimniekošanas tehnoloģijās. Tā kā šīs tehnoloģijas nav peļņu vairojošas, bet gan vides investīcijas, lieki teikt, ka bankas šādas investīcijas nesliecās atbalstīt.
Vai pasākumi nav pretrunīgi, ja skata emisiju samazināšanu no SEG viedokļa – jā, nedaudz. Pirmkārt – ganīšana ir emisiju mazinoša, vienkāršoti skaidrojot: no atgremotājdzīvnieka izdalītās fēces un urīns izdalās atsevišķi un ļoti ātri nonāk augsnē, pirms tos notiesā baktērijas, kuras emitē amonjaku. Kūtīs stāvoši dzīvnieki ilgstoši mīcās pa kūtsmēsliem, un no tiem, baktēriju uzbrukuma rezultātā, amonjaks izgaro daudz un ilgi. Taču metānu dzīvnieki izdala vienlīdz aktīvi kā kūtī, tā ārā – ganībās. Sabalansējot atgremotāju ēdināšanu var nedaudz samazināt amonjaka emisijas, bet daudz lielāka sabalansētas (kā arī pilnveidotas – piemēram, iekļaujot barībā taukus saturošus barības līdzekļus) barības ietekme ir uz SEG emisijām. Šis ir grūti saprotams, bet, jo lielāks izslaukums, jo rūpīgāk sabalansēta barība (citādi nevar būt, jo, ja nepareizi sagatavo barību, augstproduktīvi dzīvnieki strauji sāk slimot), jo mazāk SEG emisiju. Ganībās gandrīz neiespējami nodrošināt viendabīgu barību, tāpēc arī SEG emisijas būs augstākas.
Robotiem vai slaukšanas zālēm nav tiešas ietekmes uz emisijām, tas vairāk ir menedžmenta jautājums. Tāpēc iedomāties, ka govis no kūtīm tiks dzītas ganībās, lai mazinātu emisijas, ir diezgan liela utopija. It īpaši ņemot vērā neizbēgamo tendenci – samazinās dažu gotiņu saimniecību skaits jau pēdējos 10 gadus, bet lielās kūtis kļūst vēl lielākas, lai sasniegtu ekonomiski pamatotu saimniekošanas līmeni.
Protams, lai parādītu, ka Latvija cenšas samazināt gan amonjaka, gan SEG emisijas, būs jāveic papildus pasākumi, piemēram, jābūvē lielākas un piemērotākas kūtsmēslu krātuves un jāinvestē modernās – tehniski pilnveidotās kūtsmēslu izkliedes tehnoloģijās. Šīs investīcijas nav pa spēkam mazās un vidējās saimniecībās – vairāki pētījumi apliecina, lai šādas tehnoloģijas atmaksātos, saimniecību lielumam jābūt virs 100 govīm. Tātad bez atbalsta, šīs saimniecības nespēs pildīt sabiedrības gaidas par tīrāku gaisu un ūdeni. Nedrīkst uzkraut saimniecībām nepanesamu slogu, un vienlaikus prātuļot par to, cik ļoti pilsētnieki vēlētos redzēt laukos gotiņu ganāmpulkus košos puķu laukos!
Iveta Grudovska, Zemnieku saeimas piensaimnieku vārdā
