Arī lauksaimniecības nozarei šis ir bijis Covid -19 radītā satraukuma pilns gads: zemās piena iepirkuma cenas gada pirmajā pusē, gaļas iepirkuma cenu krišanās, satraukums par savu, ģimenes locekļu un darbinieku veselību. Tomēr atšķirībā no pilsētām, ārkārtas situācijas laikā laukos darbs neapstājās, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājus ar svaigu vietējo pārtiku. Latvijas iedzīvotāji arvien vairāk sāka novērtēt vietējos ražotājus, dodot priekšroku lokālajiem produktiem ne tikai veikalu plauktos, bet arī tiešajā tirdzniecībā.
Vēl izteiktāk šis gads pierādīja, ka laukos trūkst darbinieku – sezonas strādnieku, slaucēju, traktortehnikas vadītāju u.c. Neskatoties uz to, ka daudzās nozarēs cilvēki zaudēja darbu, interese piedalīties vai pārkvalificēties lauksaimniecības darbiem bija diezgan zema. Kamēr partijas neauglīgi spriedelēja par vajadzību piesaistīt viesstrādniekus sezonas darbiem laukos, tikmēr Latvijas zemenes uz lauka sapuva. Zemnieku saeima likumdevējiem atgādināja par nepieciešamību sezonas darbinieku sistēmu ieviest ne tikai augļkopības un dārzeņu saimniecībām, bet arī visā lauksaimniecības nozarē. Jāatvieglo nosacījumi viesstrādnieku nodarbināšanai, tad, kad viņi ir nepieciešami.
Arvien vairāk iedzīvotāji koncentrējas dzīvei pilsētās, un lauki paliek tukšāki, kas vērojams ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Tādēļ, izpratne par lauksaimniecību mazinās, pieaug “zaļo” un dažādu ekstrēmistu skaits, kā arī pret konvencionālo lauksaimniecību vērsts populisms. Pēdējos gados ir novērojama tendence, ka par lauksaimniecību spriež visi, kuriem pieejami sociālie tīkli, bet nav atbilstošas izglītības un sapratnes – tostarp populismā ir iestrēguši arī deputāti.
Kā piemēru var minēt emocionāli izvirzīto iniciatīvu par augu aizsardzības līdzekļu lietojuma aizliegumu 1km rādiusā ap dzīvojamām mājām. Šāda iniciatīva nozīmētu augu aizsardzības līdzekļu lietošanas aizliegumu praktiski visā Latvijas teritorijā – gan ciematos un piepilsētas mazdārziņos, gan augļu dārzos, rožu dobēs un rapšu laukos.
Kā viens no būtiskākajiem mērķiem ir turpināt atbalstīt vietējo ražotāju produkciju gan ikdienā iepērkoties, gan valsts un pašvaldību iestāžu iepirkumos, iekļaujot tieši vietējos produktus, nevis lētākus ārvalstu analogus.
Latvijas iedzīvotāji pēc sociālā nodrošinājuma ļoti vēlās līdzināties vecajām Eiropas Savienības valstīm, bet bieži vien piemirst, ka šīs valstis iekšēji ir ļoti pašpietiekamas un jau sen ir iemācījušās, ka valsts ekonomika balstās tieši uz iekšējo pašpatēriņu. Pērkot vietējās preces un produktus, mēs atbalstām ne tikai mūsu lauksaimniekus un ražotājus, bet visu tautsaimniecību un valsti kopumā, jo tādējādi Latvijas iedzīvotāju samaksātā nauda paliek valsts ekonomikā, nevis aizceļo uz citām valstīm.
Tāpēc ir jābūt dažādiem atbalsta instrumentiem: vieniem – lai atbalstītu mājražotājus, bet citiem – lai varētu ražot eksportspējīgas preces un konkurēt ārvalstu tirgos. Būtiski stiprināt pozīcijas eksportā tiem uzņēmumiem, kuri jau ir izcīnījuši vietu ne tikai Eiropas, bet arī pasaules tirgos.
Šobrīd katrs ir savā ierakumu pusē – lauksaimnieki vienā, pārējā sabiedrība un daļa bioloģisko lauksaimnieku – otrā pusē. Taču karš nebaro! Ir skaidrs, ka ieņemtās pozīcijas ir jāmaina – jo izveidojusies situācija dzen strupceļā. Pilsētniekiem skaidri jāpasaka, ko viņi grib, turklāt nobalsojot par saviem vārdiem ar maciņu. Lai nav tā, ka karsti aizstāv zaļo dzīvesveidu, bet lielveikalā nopērk lētāko – nezināmas izcelsmes preci vai produktu. Savukārt lauksaimniekiem būtu draudzīgāk sabiedrībai jāskaidro savi saimniekošanas principi – kāpēc ko dara uz lauka vai kūtī.
Lauksaimniecībai, tāpat kā jebkuram biznesam ir nepieciešama lēta finanšu resursu pieejamība. Jāturpina atbalsts lauksaimniecības zemes iegādes kredītprocentu dzēšanai, kā arī jārada jaunas programmas, ar kuru palīdzību jaunie lauksaimnieki var uzsākt saimniekošanu vai nopirkt jau izveidotas saimniecības. Jāsakārto likumdošana, lai Latvijas lauksaimniekiem ir prioritāra iespēja iegādāties zemi, nevis ārvalstu investoriem, kuru mērķi var nesakrist ar Latvijas interesēm.
Lai izvēlētos Latvijai vispiemērotākos “zaļā kursa” mērķu sasniegšanas pasākumus, jāinvestē zinātnē un pētniecībā. Tikai noskaidrojot mūsu apstākļiem atbilstošākos paņēmienus un tehnoloģijas, investīcijas zaļajā izaugsmē dos ieguvumu gan dabas daudzveidībai, gan ekonomiskai izaugsmei un iedzīvotāju labklājībai.
Šobrīd ir sarežģīti prognozēt Covid-19 ietekmi uz lauksaimniecību nākotnē, jo nav zināms, kā attīstīsies situācija sabiedrībā, un kādi attiecīgi būs valdības noteiktie ierobežojumi. Ir iespējami divi scenāriji – vai nu sabiedrība ievēros visas valdības izvirzītās prasības, un mēs spēsim šo saslimstību ierobežot, vai arī būs vēl stingrāki ierobežojumi, kas būtiski ietekmēs ne tikai lauksaimniecību, bet visu tautsaimniecību kopumā. Otra scenārija gadījumā var atkal tikt slēgtas robežas un ieviesti stingrāki loģistikas ierobežojumi, kas aizkavēs piegādi lauksaimniecībai nepieciešamajām izejvielām, sēklām, rezerves daļām un citiem svarīgiem resursiem. Latvijas lauksaimnieki ir ļoti atkarīgi no eksporta un citu valsts pirktspējas, tāpēc mūs ietekmēs tas, cik smagi Covid-19 skars arī to valstu ekonomiku, uz kuru tiek eksportēti mūsu produkti.
