Viedoklis
Juris Lazdiņš : Pārtikas cenas lido debesīs un nestājas. Cik ilgi?
Biedrības ‘’Zemnieku saeima’’ valdes priekšsēdētājs
ANO pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ziņo, ka pērn pārtikas cenas vidēji augušas par 28%.[1] Maiznieki brīdina, ka maizes cena drīzumā varētu pieaugt vismaz par 30%.[2] Food Union paaugstinājis piena produktu pārdošanas cenas veikaliem par 10%.[3] Vēl jo vairāk – nu jau produktu cenas paaugstina visi pārstrādātāji, un tie vairs nav tikai 10%. Tā varētu turpināt, tomēr šķiet, ka visiem ir skaidrs – pārtikas cenu kāpums sagaidāms pamatīgs. Jau ilgstoši runājam par to, ka šāds cenu pieaugums trūcīgos padarīs vēl trūcīgākus, taču tagad droši varam teikt, ka ‘’jaunās’’ pārtikas cenas rada pamatīgu robu arī iedzīvotāju grupās ar vidējiem vai pat augstiem ieņēmumiem. Tomēr – vai nav tā, ka šis kāpums ir īslaicīgs, un politiķiem nemaz nav vērts iesvīst šīs problēmas risināšanā? Kāds ir iemesls cenu kāpumam? Vai ir reālas iespējas situāciju glābt?
Inflācija, globālās tendences, izejvielu cenas, energoresursi.
Lai kā gribētos atrast vienu vaininieku pārtikas cenu kāpumam – tas nav iespējams. Mūsu iecienītie produkti paliek dārgāki vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēs veikalos nepērkam kviešus, rapšus, auzas , svaigpiena kannas vai veselas cūkas. Mēs pērkam pārstrādātus produktus – miltus, eļļu, maizi, sviestu, biezpienu un cīsiņus. Lai lauksaimnieku saražotās izejvielas pārvērstu apēdamos produktos, ļoti svarīgi ir energoresursi – siltums, degviela un elektrība, kuru cena ir pat četrkāršojusies. Pārstrādes uzņēmumi ir bezizejā – vai nu jāceļ cenas, vai jābankrotē. Loģiski, ka cenas tiek celtas, jo pārstrādes uzņēmumi nav labdarības iestādes, un ilgstoši strādāt ar ‘’mīnusiem’’, lai noturētu zemas pārtikas cenas, nav iespējams.
Otrais faktors, kurš ietekmē cenas, ir lauksaimnieku ražoto izejvielu (graudi, piens, gaļa, u.c) cenu kāpums. Lielvalstis, sevišķi Ķīna, veido milzīgas pārtikas rezerves. Tas dzen uz priekšu pieprasījumu, savukārt pieprasījums – cenu. Graudu cenas biržā sasniegušas visu laiku augstāko atzīmi – kvieši, ierasto 180 EUR/t vietā maksā 270 EUR/t. Rapsis ierasto 350 EUR/t vietā maksā 750 EUR/t. Arī svaigpiena cena Latvijā kāpusi ļoti strauji, daudzās saimniecībās sasniedzot absolūtu iepirkuma cenas rekordu. Pamatīgi pieaugs arī dārzeņu cenas, jo tās ir ļoti atkarīgas no izejvielu cenām. Minerālmēslojuma cena gada griezumā pieaugusi trīs reizes, no 220 līdz 700 EUR/t. Līdz ar to, arī mēslojuma izmaksas uz katru burkānu vai graudu kilogramu pieaugušas trīs reizes. Degviela, ko liet transportā un traktoros – par 50%. Lēcienu piedzīvo arī viss pārējais – lauksaimniecības tehnikas cenas, smērvielas, sēklas, nevaram aizmirst arī pieaugošo atalgojumu lauksaimniecības darbiniekiem, kurš Zemgalē jau pārsniedz valsts vidējo atalgojumu.
Ne mazāk svarīgs faktors ir inflācija. Inflācija, atšķirībā no dažiem iepriekš minētajiem faktoriem, nav kaut kas unikāls, kas attiektos tikai uz pārtikas cenām. Pie 8 % inflācijas, ko piedzīvojam, maizes kukulītis, kurš pērn maksāja 1 eiro, šodien maksā jau 1,08 eiro. Ja pieņemam, ka iedzīvotājs par pārtiku mēnesī tērē 200 eiro, tad inflācijas dēļ vien gada laikā šīs izmaksas pieaugtu līdz 216 eiro.
Vai tiešām pārsteidza nesagatavotus? Kādi ir risinājumi?
Vērojot pēdējo gadu politiskās darbības, šķiet, ka pilnīgi viss mūs pārsteidz nesagatavotus. Vīrusa pirmais vilnis, vīrusa otrais vilnis, trešais vilnis, vakcinācijas loģistika, energoresursu cenu kāpums… Un arī pārtikas cenas. Tas pamatīgi sadusmo, jo pārtikas cenu kāpums nav pārsteigums, tā ir likumsakarība, par kuru eksperti brīdināja jau vismaz gadu iepriekš. Rodas visai sirreāla sajūta. Šķiet, ka politiķu rokas darbojas pilnīgi neatkarīgi no galvām – publiskajā telpā tiek teikts, ka prioritāri jāklausās zinātnē un ekspertos, bet tad, kad zinātnieki un eksperti sāk zvanīt trauksmes zvanus – reakcija nav nekāda. Manāms uztraukums parādās tikai tad, kad galva teju, teju būs zem ūdens un sāk izskanēt ministru demisiju pieprasījumi.
Jau pērnā gada sākumā, vērojot globālos procesus, sabiedrību un politiķus brīdinājām – cenas augs. Pērnā gada vidū, nozares eksperti sāka runāt skaļāk, brīdinot pat par ”strauju un šokējošu cenu kāpumu”, un piedāvāja vairākus risinājumus, lai cenu kāpumu mazinātu. Kamēr Latvijā par to smīkņāja, Eiropā notika aktīva rosība – Eiropas Savienības padome uzsāka diskusijas par iespēju dalībvalstīm noteikt 0% PVN likmi pārtikas produktiem. 2021. gada nogalē par to tika panākta vienošanās.[4]
Kamēr mēs guļam, Kaimiņi darbojas – piemēram Polija, no 1. Februāra uz pus gadu, pilnībā atceļ PVN pārtikai, mēslojumam, degvielai, kā arī samazina PVN līdz 5% apkurei un elektrībai.[5] Polijai šis ir stratēģisks gājiens, gudri aizstāvot savas ekonomiskās intereses – līdz ar zemākām mēslojuma un degvielas izmaksām, arī saražotais produkts – vai tas būtu burkāns, vai sīpols – būs lētāks. Savukārt mēs, savas bezdarbības dēļ, varēsim pilnām mutēm ēst kaimiņvalstu produktus, maksāt ārvalstu uzņēmējiem, un sūdzēties – ‘’Kā tas iespējams, ka Polijā saražoti un līdz Latvijai atvesti produkti ir lētāki nekā mūsu pašu ražojums?’’
Samazinātais PVN – gudrs atbalsts vai nevajadzīgas izmaksas?
Viedokļi par samazināto PVN ir dažādi – no pilnībā atbalstošiem, līdz pilnībā noliedzošiem. Noliedzošajā pusē ir izdalāmi gan konstruktīvi un pamatoti argumenti, gan maldīgi pieņēmumi. Vairāki ekonomisti ir norādījuši – samazinātais PVN nav labākais veids kā atbalstīt mazturīgāko sabiedrības slāni, jo tas nav gana mērķtiecīgs. Taisnība! Samazinot PVN pārtikai, labumu gūs kā mazturīgie, tā arī tie, kuri pie veikala piebraukuši ar jaunu Bentley. No šī skatupunkta loģiskāk būtu – iekasēt pilnu PVN likmi budžetā, un tālāk no valsts budžeta veidot mērķtiecīgus atbalstus, kurus saņemtu tikai iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem. Tomēr, vērtējot līdzšinējos, haotiski pieņemtos, Covid-19 atbalsta mehānismus, uzņēmējiem ir milzīga skepse par to, ka šodienas politiķi spētu izveidot mērķētu, loģisku un jēgpilnu atbalstu jebkam. Tieši tādēļ samazinātais PVN būtu nosacīti ”drošais variants” kā palīdzēt sabiedrībai pārvarēt pārtikas krīzi.
Vēl viens populārs pretarguments ir tāds, ka ”samazinātā PVN starpību jau savā starpā sadala ražotājs un pārdevējs, sabiedrība no tā neiegūst”. Tā nav. Dažus gadus atpakaļ Latvijā tika ieviests samazinātais PVN Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem, pēc kura cenām bija jāsamazinās par 13,2%. Ja apgalvojums par tirgotāju alkatību būtu patiess, cenas nemainītos. Bet mainījās gan! Taisnības labad jāsaka, ka cenas nekrita par pilniem 13,2%, taču pieredzētais cenu kritums – 11,7% norāda uz to, ka samazinātā PVN efektivitāte bija 88% no potenciāla, tātad – ļoti laba. [6]
Savukārt, ieguvumi samazinātajam PVN ir skaidri – zemāka pārtikas cena, un lielāki ieņēmumi budžetā no tām pārtikas grupām, kurās ir liela ēnu ekonomika. Izskaidrojums vienkāršs – nav noslēpums, ka dažādos tirdziņos tirgotāji riskē, un norēķinus veic bez čeka – skaidrā naudā, tādā veidā nemaksājot budžetam 21% PVN. Savukārt pie 5% PVN likmes šis risks vairs nav tā vērts. Tirgotāji izsit čeku, samaksā 5% PVN valstij un guļ mierīgi, savukārt valstij ienāk vismaz daļa no tās naudas, kas iepriekš būtu gājusi secen.
Kad cenas atgriezīsies iepriekšējā līmenī?
– Grūti pateikt. Noteikti ne tuvākajos divos gados. Jāizdala divi dažādi termiņi:
Līdz ar to, politiķiem drīzumā būs jāizdara kārtējā izšķiršanās. Ja bijām vāji, un vidēja termiņa problēmas atrisināt nespējām, kā rezultātā valsts slīkst nosacītā pārtikas cenu krīzē – vai spējam iestāties par savām vēlmēm ES līmenī un zaļo kursu ieviest tā, lai galvenie cietēji nav mūsu pašu iedzīvotāji?
[1] https://www.reuters.com/markets/europe/world-food-prices-hit-10-year-peak-2021-2022-01-06/
[6] Nipers, A., Upite, I., Pilvere, I., Stalgiene, A., & Viira, A. H. (2019). Effect of VAT rate reduction for fruits and vegetables on prices in Latvia: ex-post analysis.
[7] https://edepot.wur.nl/558517
