Antra Briņķe, Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta direktora vietniece
Pasaulē un Eiropā ļoti liela uzmanība tiek pievērsta antimikrobiālās rezistences (AMR) jautājumam. Starptautiskās organizācijas un ES iestādes atzīst, ka AMR attīstība rada ne tikai smagas sekas cilvēka un dzīvnieku veselībai un dzīvībai, bet ir kļuvusi par globālu un pieaugošu draudu sabiedrības veselībai kopumā. Tādēļ nepieciešama visu valstu steidzama un koordinēta rīcība principa ”Vienas veselības” ietvaros. Katra ES dalībvalsts ir aicināta ieviest plānu rīcībai pret pieaugošajiem draudiem, ko rada AMR.
Lai valstī nodrošinātu mērķtiecīgu un efektīvu AMR attīstības ierobežošanu dzīvniekiem, pēc Zemkopības ministrijas ierosinājuma ir izstrādāts Nacionālais rīcības plāns par AMR ierobežošanu un antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu veterinārijā*. Plāna izpildē iesaistītas gan valsts iestādes, gan ar dzīvnieku veselību saistītie profesionāļi. Plānā paredzēti pasākumi, kas veicinās antibiotiku piesardzīgu lietošanu:
– antibiotiku aprites un rezistento mikroorganismu uzraudzības un kontroles pasākumi,
– antibiotiku lietošanas datu apkopošana,
– dzīvnieku infekcijas slimību ierobežošanas un profilakses pasākumu pilnveide,
– zinātniskie pētījumi par AMR attīstību valstī,
– sabiedrības un veterināri speciālistu apmācība un informēšana.
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos skaļi izskanējusi dažāda informācija saistībā ar antimikrobiālo līdzekļu (antibiotiku) lietošanu dzīvniekiem. Rodas jautājumi par to, kā atšķirt zāļu atliekvielas dzīvnieku izcelsmes produkcijā no AMR? Un – pats galvenais – kāda ir veterinārārsta un dzīvnieka īpašnieka atbildība piesardzīgā zāļu lietošanā?
Latvija un antibiotikas
Pamatojoties uz Eiropas Zāļu aģentūras statistikas datiem, var konstatēt, ka Latvijā antibiotikas izplata un lauksaimniecības dzīvniekiem lieto ievērojami piesardzīgāk, nekā ES vidēji. Latvija ir starp 20 procentiem Eiropas valstu ar viszemāko antibiotiku patēriņu produktīvajiem dzīvniekiem (astotajā vietā starp 30 Eiropas valstīm).
Ja runājam par tā dēvētajām “pēdējās izvēles” jeb “pēdējās paaudzes” antibiotikām** dzīvniekiem – šīs antibiotikas Latvijā lieto virs vidējā ES līmeņa, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm. Šo konkrēto antibiotiku patēriņš ir apmēram 11 procenti no visām mūsu valstī lietotajām antibiotikām dzīvniekiem. Ir jāatzīmē tendence, ka antibiotiku lietošanas apmēri valstī pēdējo piecu gadu laikā kopumā ir samazinājušies par 5 procentiem.
Antibiotikas un veterinārārsta atbildība
Praktizējoša veterinārārsta darbības mērķis ir saglabāt un uzlabot sabiedrības un dzīvnieku veselību, un viņa atbildība ietver dzīvnieku slimību profilaksi un ārstēšanu. Tikai un vienīgi praktizējošs veterinārārsts pēc tam, kad ir novērtējis dzīvnieka veselības stāvokli, drīkst noteikt, vai un kādas antibiotikas jālieto dzīvniekiem. Turklāt tieši veterinārārsta pienākums ir arī uzraudzīt šo zāļu lietošanu.
Ne ar vienu uzrakstītu un apstiprinātu normatīvo aktu nav iespējams reglamentēt, kādas antibiotikas un cik daudz ir jālieto dzīvniekiem, jo tas ir veterinārārsta profesionālais lēmums katrā konkrētajā situācijā. Praktizējošs veterinārārsts sešus gadus augstskolā apgūst specialitāti, bet kvalifikāciju paaugstina visu mūžu, tādēļ spēj pieņemt atbildīgus un profesionāli pamatotus lēmumus.
Aicinām praktizējošus veterinārārstus antibiotikas dzīvnieku ārstēšanai izvēlēties saskaņā ar antibiotiku piesardzīgas lietošanas principiem – lēmumu pamatot ar precīzu diagnozi, izvērtēt antibiotiku iespējamo rezistences efektu un alternatīvu ilgtermiņa risinājumu, lai samazinātu mikroorganismu rezistences pret antibiotikām attīstību. Ja ir iespēja, tad jāveic antibiogramma, nosakot slimības ierosinātāja jutību pret konkrētām antibiotikām.
Antibiotikas un dzīvnieka īpašnieka atbildība
Savukārt dzīvnieku īpašniekam dzīvnieka saslimšanas gadījumā ir jāvēršas pie praktizējoša veterinārārsta, precīzi jāizpilda praktizējošā veterinārārsta norādījumi par zāļu lietošanu un jāievēro praktizējoša veterinārārsta noteiktais aizliegums izmantot dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri ārstēti ar antibiotikām. Praktizējošs veterinārārsts ir dzīvnieku īpašnieka labākais sabiedrotais, lai saglabātu veselu un augsti produktīvu dzīvnieku ganāmpulku, kā arī ražotu drošu un kvalitatīvu dzīvnieku izcelsmes pārtiku.
Vienmēr ir jāatceras, ka, nodrošinot dzīvniekiem atbilstošus turēšanas un barošanas apstākļus, ievērojot biodrošības prasības, kā arī nepieciešamības gadījumā veicot vakcināciju, antibiotiku lietošanu ir iespējams samazināt līdz minimumam.
Zāļu atliekvielas
Jebkuras zāles, ko ievada dzīvniekam, saglabājas audos noteiktu laika periodu, līdz izdalās no dzīvnieka organisma. Ja zāles, piemēram, antibiotikas, dzīvniekam lieto saskaņā ar lietošanas instrukciju un ievēro noteikto zāļu izdalīšanās periodu, tad pēc ārstēšanas no ārstētā dzīvnieka iegūtajā pienā, olās, gaļā vai citos produktos zāļu atliekvielu nav, vai to ir tik maz, ka nepārsniedz zinātniski noteikto pieļaujamo daudzumu. Šādi produkti ir droši cilvēka veselībai, neraugoties uz to, ka iepriekš dzīvniekam lietotas zāles. Katru gadu valstī Pārtikas un veterinārais dienests pārbauda apmēram 2000 paraugu uz atliekvielu klātbūtni, un tikai retos gadījumos ir konstatēti pārkāpumi.
Antimikrobiālā rezistence (AMR)
AMR ir mikroorganismu spēja nereaģēt jeb noturība pret tādām antibiotikām, kas parastos apstākļos attiecīgo mikroorganismu būtu nogalinājušas. Ja ir mikroorganisma rezistence pret kādu no antibiotikām, tas ļoti apgrūtina gan cilvēka, gan dzīvnieku ārstēšanu.
AMR veidošanās
Antibiotikām ir neaizvietojama nozīme cilvēka un dzīvnieku slimību ārstēšanā un sabiedrības veselības nodrošināšanā. Tās nepieciešamas, lai ārstētu ļoti bīstamas infekcijas slimības, piemēram, tuberkulozi, kā arī, lai apturētu dažādu slimību tālāku izplatīšanos.
Diemžēl jebkuru antibiotiku lietošana rada mikroorganismu noturību pret attiecīgajām antibiotikām – neatkarīgi no tā, antibiotikas lieto cilvēkam vai dzīvniekiem.
AMR veidošanās risks pieaug, ja antibiotikas lieto:
– nepareizi,
– nespecifiskā veidā (piemēram, kā zāles masveida ārstēšanai vai pret neuzņēmīgiem mikroorganismiem),
– pārāk mazās devās,
– atkārtoti vai neatbilstošu laika posmu.
AMR attīstās kā sekas pēc antibiotiku lietošanas gan medicīnā, gan veterinārmedicīnā.
Cilvēks, dzīvnieks, vide un AMR
Rezistentie mikroorganismi var tikt pārnesti no dzīvniekiem uz cilvēku ar pārtiku (nepietiekami apstrādātu pārtiku, savstarpēji piesārņotu pārtiku), arī no apkārtējās vides (inficētu augsni, ūdeni) un tieša kontakta ceļā ar lauksaimniecības vai mājas (istabas) dzīvniekiem. Var notikt arī pretēji – dzīvnieki var iegūt rezistentos mikroorganismus no barības, no apkārtējās vides, kā arī tieša kontakta ceļā ar citu cilvēku vai dzīvnieku.
Rezistences attīstības risku mikroorganismos, kas dzīvo apkārtējā vidē ap mums – ūdenī, augsnē – rada gan neizlietotās antibiotikas, gan jau rezistentie mikroorganismi ar, piemēram, sadzīves atkritumiem, notekūdeņiem, kūtsmēsliem. AMR nevaram skatīt kā tikai lauksaimniecības problēmu, tā jāskata “Vienas veselības” ietvaros – gan cilvēka, gan dzīvnieku veselības un arī vides aspektā. Ikvienam no mums ir jāizturas ar lielu atbildību pret antibiotiku lietošanu.
Avots: Zemkopības ministrija
